Rozaa burti

Ja tic Wikipedia, tad vārds quesadilla cēlies no spāņu vārda queso, t.i. - siers. Šajā ierakstā vairāk gan mana  latviskotā versija, tāpēc nekādu autentisko meksikāņu virtuvi negaidiet, bet kārtīgu ballīšu ēdienu gan.

Pildījumam sastāvdaļas gandrīz vai tādas pašas, kā lazanjai (pildījums aptuveni 8 - 12 quesadillām, atkarībā no tā, cik "pildītas" tās vēlaties) :

• 1/5 kg burkāni
• viens liels cukini (iepriekš nekad nebiju likusi klāt, bet īpaši sezonā cukini lieku klāt gandrīz visur, un )
• 2 vidēja izmēra paprikas (kaut kā biju aizmirsusi iegādāties, tāpēc izmantoju papriku no ledusskapī atrastā saldās paprikas lečo, nokāšot mērci, pretējā gadījumā sanāktu baigā zupa)
• 2 bundžas Bonduelle sarkanās pupiņas čilli mērcē (esmu izmēģinājusi dažādas, arī spilvas gaišās pupiņas tomātu mērcē, bet šīs pēc manas gaumes ir vispiemērotākās un, ja uznācis slinkums vai skopums, ļauj izvairīties no salsas likšans pildījumam)
• 1/2 pudele Maggi Texicana salsa
• 3 vistas filejas

Pildījuma pagatavošana: burkānus sarīvē vai smalki sagriež, apsautē pannā/katlā, tad atsevisķi apsautē tik pat smalki sagrieztu cukini un papriku (patiesībā smalkā griešana nav obligāta padarīšana, es to drīzāk darīju tāpēc, lai vīrietis nečīkstētu par cukīnī, kas viņam ne pārāk iet pie sirds), to visu ieliek vienā katlā, klāt like pupiņas un Texicana salsa, viegli apceptu mazākos gabaliņos sagrieztu vistu (tas pats kas ar lazanju - apcep tikai mazliet, lai pēc tam, cepot cepeškrāsnī, gaļa nepaliktu sausa). Pildījumam noteikti klāt var likt arī sīpolus (atkal nākas izvairīties sava niķīgā kunģa dēļ), šampinjonus un vēl visu ko, kas vien ienāk prātā. Baigi sautēt visu kopā sajaukto nevajag, tikai apmaisīt un ļaut mazliet pastāvēt, lai ievelkas.

Ja gatavo pašiem, tad var nopirkt Santa Maria original soft tortilla RIMI vai kādā citā lielveikalā, bet, ja paredzēts šo taisīt ballītei, tad ieteiktu aizbraukt uz Gemoss, kur gan ne soft tacos, bet tomēr tortillas kopā ar līdzvērtīgu salsu var iegādāties lielākos apjomos un par lētākām naudiņām. 

Cepeškrāsni uzkarsē uz tiem pašiem 180/200 grādiem, cepeškrāsnī ieklāj cepampapīru, lai pēc tam nenāktos mocīties ar pannas mazgāšanu, uz apakšējā tortillas plācenīša uzber sieru (tas atkal pēc izvēles; es izvēlos slinko cilvēku jau sarīvēto Holandes vai Krievijas sieru, jo, lai gan man garšo visdažādākie sieri, šādiem ēdieniem neesmu gatava izpurgāt kādu foršu čedera gabaliņu, to tad drīzāk var pataupīt siera cepumiem, par kuriem, ja ir interese, varēšu uzrakstīt kaut kad vēlāk), pa virsu nežēlojot liek pildījumu, tad atlal sieru un plācenīti. Augšējo plācenīgi ar roku pieplacina un tad liek cepeškrāsnī uz kādām padsmit minūtēm, līdz augšējais plācenītis ir apbrūnējis (kam patīk kraukšķigāk, pacep mazliet ilgāk, nekā redzams manā foto). Pasniedz ar svaigiem, sagrieztiem tomātiem, salātlapām un krējumu.

Lai iet viens sievišķīgi cimperlīgais :)

Laiku pa laikam vīrs mani mēdz palutināt ar sanus per aqua dāvanu kartītēm, kas līdzvērtīgas zināma apjoma LV asignācijas zīmēm. Parasti viņš ir konservatīvs un izvēlas pārbaudītas vērtības*, bet šoreiz esot gribējies "pamēģināt kaut ko jaunu". Tā nu ierastā vietā saņēmu ievirzi doties uz Galerijas Centrs augšstāvā rodamo "Kolonna SPA". Biju priecīga, kurai sievietei gan nepatīk opcija doties izbaudīt skaistumkopšanas vai relaksācijas procedūras? Sanāca gan citādāk nekā plānots. 

Pierakstīties "Kolonna Spa" ir viegli. Izvēlos šokolādes masāžu, jo daudzas paziņas ir atzinīgi izteikušās par šo pasākumu. Vienīgās "so, so" atsauksmes par to ir bijušas no manas mammas, bet viņa vispār ir šajā ziņā ekspektācijām un prasībām bagāts klients. Vatever, jāizmēģina ir. Norunātajā laikā dodos turp. Tiesa, novēlojos minūtes 10-15. Kā esmu ieradusi, jau laikus zvanu un atvainojos, ka tā. Atnākot, recepcijā drūzmējas skandināviska paskata dāmas. Gaidu, kad administratore tiks ar šīm galā. Pēc kāda laika (saprotot, ka kavēju) virzos priekšplānā ar lūgumu satikt savu masieri. Viņa atnāk un ved uz pārģērbšanās telpu. Pārsteigums, ka tā līdzinās baseina ģērbtuvei - meistare atrauj durvis, aiz kurām ir (atkal) viena ziemeļzemju izcelsmes tūriste, pie kam pilnībā kaila. Nabadzīte, nodomāju, un, vēršot skatu sāņus, dodos iekšā. (Jāpiebilst, ka līdzšinējā SPA pieredze ir tāda, ka klientam ir dota lieliskā iespēja pārģērbties vientnē - nezinu, varbūt tiešām tas ir kaut kas tiešām ekskluzīvs?). Masiere izrāda - te skapītis, te halāts, šīs čībiņas jāvelk kājās un te ir bikini dvielītis (wtf?:)). Ok, var jau būt, ka izskatos pēc tādas, kas šāda tipa iestādē ir pirmo reizi.

Ieejot procedūru kabinetā man tiek izskaidrots, ka šī ir ļoti šaura telpa, parasti viņa tādā nestrādājot, bet tagad jāaizstāj kolēģe, atvaļinājumu laiks, gan jau mēs kaut kā. (Kāpēc man tas būtu jāzina?! - pirmoreiz.) Ar šķietamu nožēlu balsī viņa saka, ka šī jau nu būšot TIKAI relaksējoša procedūra. Lieliski, es atbildu, un nodomāju - pēc kā gan vēl ļaudis nāk uz SPA? Gūt satraukumu vai asas izjūtas? :) Guļos uz galda, sāk superīgi smaržot pēc šokolādes, bet viņa TURPINA runāt - šī esot ļoti tīra šokolāde, "mēs sadarbojamies ar firmu, nevajag domāt, ka tur kaut kas nav tā..." Es nedomāju, sasodīts, es relaksējos! Vai, pareizāk sakot, mēģinu to darīt.

Patiesībā, ir pagrūti atcerēties visu, kas man turpmākās stundas laikā tika pastāstīts. Ka kundze Kolonnā strādā jau 25 gadus. Ka savulaik bijusi valsts volejbola izlasē ("pateicoties sportam man ir spēks rokās" - kāpēc, nu, kāpēc?!). Ka "pie mums jau visi ir ar medicīnisko". Ka viņa dzīvo Ziepniekkalnā un dažreiz rītos uz sabiedrisko transportu skrien skriešus, lai nebūtu jābauda saskarsme ar vietējiem narkomāniem. Ka viņai ir divi dēli un, sorry, nevaru atcerēties, ar ko kurš no viņiem šajā dzīvē nodarbojas. Ka kopš krīzes sākuma jau vietējo klientu tikpat kā neesot. Papildus tam visam tiku arī iztaujāta - kas un kāpēc mani ir pie viņas pierakstījis (administratore, ibio!), kāda ir mana profesija, cik vecs bērniņš, ko dara vecāki, kāda man ir apdrošināšanas polise, u.t.t. Ap-brī-no-ja-mi relaksējoša procedūra. Pēdējās padsmit masāžas minūtes dāma ne tikai mīcīja mani ar patiesu volejbolistes spēku, bet arī jūtami steidzās, bija pat teksts "tūlīt es ātri to masēšanu nobeigšu"... Kad manuālās manipulācijas bija cauri, ietina plēvē un lika minūtes 25 gulēt - "es netraucēšu, ja nu jūs iemiegat!". Var jau būt, ka noguruši ļaudis SPA procedūras izmanto snaudienam (man pašai arī tā ir gadījies pēc patiesi atslābinošiem rituāliem), taču šoreiz (pl.12 dienā!) vienīgais, ko es varēju - pētīt pavirši krāsotos apskrubušos kabineta griestus. Šeit jāpiezīmē, ka Kolonnas saimnieki laikam ir nopietni mēģinājuši optimizēt līdzekļus un, acīmredzot, SPA kolmpleksu ierīkojuši, sadalot līdzšinējās sporta kluba telpas uz pusēm un neko daudz vairāk par brūno krāsu, dažiem spoguļiem un spilveniem neiztērējot - apdare tāda krietni palietota, lai neteiktu vairāk. Ar šo saskāros vēlreiz, nonākot razģevalkā, kurp man, starpcitu, cauri visam iestādījumam bija jādodas tajā pašā plēvē ietītai ("tikai mēģini nenosmērēt halātu, to šokolādi pēc tam vairs nav iespējams atmazgāt!") - līdzīgi kā skolas sporta zāles dušā, arī šeit detaļa, kas ļauj "klausulīti" piestiprināt sienai, bija nolauzta un nācās mazgāties, izlīdzoties ar vienu roku. Jāpiezīmē, ka šokolāde, lai cik forša substance nebūtu masāžai, nost mazgājas pagrūti. Jo īpaši ar vienu roku.

Vēl viens ne pārāk patīkams secinājums - laikam jau tāpēc, ka nokavēju - procedūra, kurai būtu jābūt 1'30 h garai, bija akurāt par 20 min īsāka. Skumji, bet fakts.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ejiet uz Kolonna SPA, ja jums šis viss likās matu skaldīšana. Neejiet, ja esat bijuši kādā kaut par kapeiku labākā vietā. Neejiet, ja plānojat uz SPA doties pirmo reizi - pirmais iespaids taču esot vissvarīgākais. Šī nav tā vieta, kur to gūt.

* Jāuzsver, ka (latviskojot) - viss padodas salīdzinājumam. Līdz šim gadus 5-6 esmu bijusi iestādes ar nosaukumu "Aqua Villa" klients. Ļoti apmierināts, jāpiebilst. Negarlaikošu, uzskaitot visas atšķirības, jāsaka tikai, ka man tās šoreiz bija kā... dadzis acī.

Sasūkusies ar Tom Waits melodijām guļu gultā, tikko pamodusies ar gaisā saceltu manas pasaules kārtību. Vienīgais šī rīta jautājums galvā nav viss par to, kāpēc es atkal mājās ierados astoņos no rīta, bet gan par to, vai maz ir vērts vērt acis vaļā, vai vienkārši turpināt pasaules kārtības sabrucināšanu ar kārtīgu devu miega trijos dienā.

Pēc kārtīga dialoga pašai ar sevi nonākam pie oriģināliem secinājumiem, kas vispār nav saistīti ar miegu un gultu, kā vienīgo glābiņu:

1.       Martini pudele man priekšā uz galda ir neizdzerta, kas rosina domāt, ka, iespējams, ka tomēr esmu pieskaitāma pie sevis kontrolētspējīgas personas.

2.       Ierastajā istabas kopainā ir liels iztrūkstošs caurums- riteņa stūris stāv tukšs. O nē! Tikai ne to- protams, ka viņš vientuļš atrodas vienā no Vecrīgas naktslokāliem. Tā tad man tomēr būs jāceļas ārā no gultas. Sasodīts.

3.       Te sākās ātra telefona pārskatīšana, kurā sazīmējas aptuvenie laiki, cikos kur esmu bijusi. Priecīgi secinu, ka vakar esmu meklēta un ļoti gaidīta dažādu draudziņu kompānijās.

4.       Paskatoties pulkstenī saprotu, ka mēģinu sakopot savu saprātu jau aptuveni pus stundu. Mēģinājumi neveiksmīgi, jo galva atsakās domāt kaut ko ārpus vakarnakts.

Tad nu ar pūlēm savilkti plusi/mīnusi un izdarīts lielais secinājums- galva nestrādā, jo vēl atrodas karuseļa efektā, ritens nav mājas, jo nemāku teikt nē un patīk drāma, Martini pudele ir neizdzerta, jo vakar tai vispār nepieskāros, telefonā ir lieli rēķini, jo visiem uz vasaras beigām jāpaspēj vēl reizi izbaudīt vasaras nakts burvību.

Un par to gulēšanu- atslēgties uz pāris stundām ir laba ideja jau pašā saknē.

P.s.

Ja Jums liekas, ka šie ir paģirainas meitenes murgi, tad Jūsu zināšanai, naktī izdzēru labi, ja divus alus. Vienīgā ieraksta jēga ir saistīta ar nebeidzamo karuseli, kas griežas un griežas... vienīgais jautājums ir Jums- vai jūs lecat iekšā un gaidāt, kur tas aizgriezīsies, vai tomēr stāvat pie kasēm un čīkstat, cik vienmuļa un neinteresanta ir kļuvusi dzīve.

Lec iekšā!