Nesen tikos ar savām tuvākajām draudzenēm, un nejauši "uzgājām" sarunas par vīriešiem mūsu ikdienas dzīvē.
Ievērības cienīgi bija mani komentāri, ka liela daļa manu pastāvīgo un nepastāvīgo izdevumu vaininieki ir vīrieši.
Tā, nu paskaitīšu:
Zobārsts - vīrietis – ap 30 gadu vecs – labs paziņa! Bērnībā gāju pie viņa mammas, pēc tam pie viņa – tīri organiski sanācis. Viņā kā speciālistā man patīk divas lietas – pedantisms un „pareiza” komunikācija ar pacientu, jo man ir diezgan bail no urbšanas procesiem;
Frizieris – vīrietis – sākumā likās gejs, bet nē, izrādās puisis aizraujas ar jogu, bet patīk meitenes. Ne reizi nav licis vilties idejās, un veic lielisku galvas, kakla masāžu;
Manikīrs/pedikīrs – vīrietis – kuram šis ir tāds hobijs, bet pamatdarbs saistīts ar pavisam vīrišķīgu jomu (vēl joprojām brīnos, kā var strādāt ļoti sievišķīgā un ļoti vīrišķīgā profesijā, abās vienlaicīgi). Novērtēju viņa precizitāti un spēju vienlīdz kvalitatīvi veikt darbu katru reizi (ir nācies sastapties ar paviršiem speciālistiem-sievietēm);
Treneri zirgu sportā ilgu laiku bija vīrieši – ar viņiem sapratos no pusvārda, man uzreiz bija skaidrs kas un kā ir jādara. Nenoliegšu – ir bijuši treneri arī sievietes, bet efektīvākie rezultāti, īsā laika periodā, bijuši tieši pie „viņiem”;
Valodas pasniedzējs – vīrietis – patīk viņa strukturālā un analītiskā pieeja.
Ģimenes ārsts – vīrietis – gadu atpakaļ gan nomainīju, jo viņa pakalpojuma cena palielinājas 50 reizes (pacienta iemaksa un privāta padarīšana). Šis gan bija nejauši, jo pie ārstiem kā tādiem dodos pavisam reti, jo slimošana arī ir samērā reta.
Noteikti varētu sazīmēt vēl kādu vīrieti gan tagadnē, gan pagātnē. Tikai dažreiz rodas jautājums – vai šāda izvēle bijusi sakritība vai neapzināti-apzināta vēlme?
