Šķiet jāsāk ar to, ka Agnesi savā dzīvē esmu satikusi pavisam nesen. Un pirmā domā, kad man pateica, ka jāraksta par viņu, bija – ko lai es rakstu, šo meiteni taču nepazīstu. Vēl jo vairāk, ka izlēmām viena par otru rakstīt galvenokārt tādēļ, lai iepazīšanās ieraksts būtu pēc iespējas objektīvāks, šķita, ka, rakstot par sevi, nespēsim tādas būt.
Un tagad, sēžot un rakstot, es aizdomājos, vai nav tieši otrādi – vai mēs spējam par otru pateikt objektīvu viedokli? Es ticu, ka ārējā pasaule atspoguļo mūsu iekšējo pasauli (pasaki, kas ir Tavi draugi, es pateikšu kāds Tu esi). Vai mēs otrā tomēr neredzam kādu daļiņu no sevis, iespējams to daļiņu, ko nemaz negribam atzīt Vai mēs redzam otrā to, ko mēs gribam redzēt vai ignorējam to, ko mēs negribam saskatīt. Galu galā, uz otru mēs skatāmies caur savu prizmu – savām vērtībām un pieredzi.
Bieži vien otra cilvēka viedoklis par kādu trešo personu mūs iespaido tik ļoti, ka vairs nespējam ļaut pašiem sev iepazīt vienam otru. Tāpēc ļoti labprāt atstāšu Jums iespēju vienam otru iepazīt tuvāk un dziļāk, tikai nedaudz pieminot dažus patiesākus vai mazāk patiesus faktus par Agnesi, ko man ir bijusi iespēja pa šo mazo pazīšanās laiku uzzināt. Jaunībā Agnese ir bijusi ļoti mežonīgs meitēns – cik saprotu, īsta ballīšu un jautrības karaliene. Laikam ejot, nedomāju, ka tas ir pazudis, jo šķiet, priecāties Agnese māk un to dara, to parāda viņas plašais, atklātais smaids un mirdzošās acis. Agnesei ir ģimene – vīrs un meitiņa, domājams, ka daļu vieglprātības ir nomainījusi atbildība un rūpes par sev tuvākajiem. Agnese ir žurnāliste, kas dod viņai iespēju satikt daudz un dažādas personības, tādā veidā sevi bagātinot ar pieredzi un informāciju. Jācer, ka tas viņu pārāk nenogurdina, jo vienmēr vienā un tajā pašā laikā ir jābūt formā .
Agnese, novēlu Tev būt harmonijā ar sevi!
Esiet priekpilni,
IevaS
