Rozaa burti

Nu jau kādu laiku rozā burtu meitenes urdīja doma, ka šo pasākumu vajadzētu reanimēt. Tāpēc, lai tas nepaliktu vien vēlmju līmenī, šonedēļ tika sasaukta rozā burtu kopsapulce ar kokteiļiem, pļāpāšanu un rozā ideju pārspriešanu. Baumas, ka man esot sagatavota prezentācija ar slaidiem, tomēr neapstiprinājās :)

Mēs gandrīz visas esam labi savstarpēji pazīstamas, būs arī dažas uzticījagiem lasītājiem vēl "neredzētas sejas". Lai iepazīstinātu ar sevi, nolēmām, ka katra no mums uzrakstīs īsu stāstu par kādu no dalībniecēm; stāsti šeit tiks publicēti tuvāko dienu laikā. Tas, kura raksta par kuru, tika noteikts izlozes kārtībā.

Lai mums vienmēr pietiek iedvesmas! Baudiet :)

Visspilgtāk atceros fotogrāfiju, kurā Laura bija ar trīs sarkanām rozēm, kuras toreiz viņai 3 gadu jubilejā bija uzdāvinājis toreiz vēl "ne-vīrs", šogad laimīgi lieta darīta.

Tas bija pirms apmēram pieciem gadiem un tas ir apmēram tik ilgi, cik Lauru pazīstu. Jāsaka, ka Laura ir traka. Tas laikam ir vārds, kas man nāk pirmais prātā, kad iedomājos par Lauru.

Traka tāpāc, ka Laurā ir kas tāds, kas ļauj viņai dažkārt spridzināt ar spēku, ka var likt klusēt, dzerot iesākto cuba libre un domāt par to, ka dažādībā un pārsteigumos ir spēks. Laura man asociējas ar cilvēku, kuram ļoti patīk spilgts manikīrs, lielas rotas, šampanietis, draudzeņu vakari un tīrība. Un es zinu, ka Laurai ir sakari radio 101 :)

Laura ir viena no tām, kas nekautrējas teikt ko domā un tas laikam arī ir tas uz ko ceru arī Rozā burtu sakarā.  

Tomēr viena detaļa, kas, manuprāt, šo ainu padarīs ne tik klišejisku ir tā, ka Laurai ir suns, kurš ar noteiktu periodiskumu dzīvo būrī, jo ir īsts mežonis (dzīvnieku draugi atslābst - būris ir pietiekami liels). Tāpēc mans novēlējums Laurai - laid tos suņus ārā un saspridzini Rozā burtus! :)

Varu derēt, ka katra no mums kādu reizi kādā situācijā ir nodomājušas: „Kaut es tā varētu!”. Un runa nav tikai par trakām dejām uz bāra letes, radikāli nogrieztiem īsiem, izbalinātiem matiem vai apspīlētām ādas biksēm.

Lauma ir no tiem cilvēkiem, kas uz šādu reakciju atbildētu: „ĒHHH!”, mazliet atmetot galvu un piemiedzot acis.  Un būtībā tāds arī varētu būtu viņas šī brīža „dzīves pavasara” moto. Tikai nejauciet to ar nevērīgu vai vienaldzīgu „esmu superstar un viss pie kājas ĒHHH!”. Noteikti nē! Lauma ir viens no sirsnīgākajiem un patiesi atklātākajiem cilvēkiem, nebaidoties saukt lietas īstajos vārdos (un liels paldies viņai par to, jo tad es vēl šodien dzīvotu rozā burbulī).

Kā liela daļa cilvēku, es no Laumas sākumā ļoti baidījos, jo iepazinu viņu vēl periodā ar daudziem pīrsingiem un tetovējumiem, tumšām acīm un alternatīvām drēbēm. Tomēr laiks iet, prātiņš nāk mājās, un nu jau pēc vairāk kā 3 gadu pazīšanās, brīvos brīžus pavadu ar ļoti pieaugušo, pievilcīgo un visādi citādi interesanto šodienas Laumu, kurai ir darbs, mācības augstskolā un iemīlējies draugs.

P.s. Un ja kādreiz uzsauc viņai dzērienu, salmiņu vari glāzē nelikt.

Darba dēļ ir bijusi iespējas regulāri ceļot. Vienmēr šos braucienus gaidīju ar nepacietību, jo zināju, ka tur mani sagaidīs daudz patīkamāki apstākļi kā šeit - smaidīgi, laipni un priecīgi cilvēki, kas vienmēr dod pozitīvu enerģiju, lādiņu. Pat strādāt ir viegli un patīkami. Atgriešanās vienmēr bija grūta, es pat teiktu smaga. Liels kultūršoks jau ierodoties lidostā, kur bieži vien pārsteidz cilvēku necilvēciskums. Tādā bezsvara stāvoklī parasti pavadu nedēļu-domājot, ka tur, kur es neesmu, ir labāk. Ar nepacietību gaidot jau nākamo braucienu, līdz ar to nepavisam neatrodoties tagadnē. Tad nu šoreiz es nolēmu pamēģināt, nevis domāt par to, kā nav, bet domāt, kā vēlamo izveidot tur, kur es esmu. Nevienam jau nav noslēpums, ka mainīt pasauli, mēs varam izmainot sevi. Tāpēc sāku pavisam vienkārši (patiesībā ar tām lietām, kuras parasti novērtēju ārpus Latvijas) - braucot ar mašīnu, palaist citus satiksmes kolēģus, jo ko gan es varu nokavēt, ko gan es varētu noķert. Ejot pa ielu uzsmaidīt pretimnācējiem, ja atbilde ir mulsums, domās pie sevis viņam novēlu patīkamu, veiksmīgu dienu. Atvainoties pašai pat, ja otrs mani ir pagrūdis. Sasveicināties ieejot kādā sabiedriskā vietā un atvadoties novēlēt jauku dienu. Pateikt paldies, jo īpaši saviem tuvākajiem par to, ka viņi ir.

Ziniet - un tas strādā, jo es jūtos lieliski pavadījusi dienu. Sūtot labas emocijas apkārtējiem, tādas mēs saņemam arī atpakaļ.

Pamēģināsim kopā:)?

Nesen tikos ar savām tuvākajām draudzenēm, un nejauši "uzgājām" sarunas par vīriešiem mūsu ikdienas dzīvē.

Tā kā ar Barbu (daudziem pazīstamu arī zem dažādiem ar sprāgstvielām un mēbelēm saistītiem segvārdiem, bet dažiem karaokes DJ arī zem viņu izveidotā pseidonīma Baiba) iepazināmies laikā, kad nepārtraukti ballējos, manas tā laika atmiņas ir šķaidītas bezmiegā un dažādos alkoholiskos kokteiļos, bet, cik atceros, tas bija pirms nu jau septiņiem gadiem mītiskajā "tīneidžeru" bārā, kur kādreiz spēlēja rozā burtu tēvs un radītājs Elvis, un Barbu uz kādu ballīti bija uzaicinājusi Zane. Neko daudz tajā vakarā ar Barbu nekomunicējām, atmiņā palicis vien tas, ka viņai bija īsi mati un šķelmīgs skatiens.

Tuvāks konakts ar Barbu man izveidojās, kad Zane aptuveni gadu vēlāk mani uzaicināja par vedējmāti savās kāzās. Lai gan biju aizkustināta par māsas uzaicinājumu, biju arī pārbijusies, jo līdz tam brīdim nebiju pabijusi nevienās kāzās. Man liekas, ka bez Barbas tajā laikā būtu gluži vienkārši sajukusi prātā, jo tieši viņa bija tā, kas man visvairāk palīdzēja ar vecmeitu ballīti un pēcāk brīvprātīgi uzņēmās arī neoficiālās vedējmātes pienākumus, parādot savas izcilās organizatoriskās un pasākumu vadītājas spējas.

Tagad Barbu es redzu kā vienu no visforšākajiem cilvēkiem man pazīstamo cilvēku lokā - skaistu, gudru, lielisku māmiņu  un tik pat lielisku draugu, kas vienmēr ir gatava uzklausīt, izpalīdzēt un nomierināt. Barbai piemīt apskaužamas koķetērijas spējas, bet vēl apskaužāmākas organizatoriskās spējas, atceroties par katru detaļu, kas man un vairumam citu mirstīgo ienāktu prātā tikai tad, kad būtu jau par vēlu.

Tā, beidzot arī es esmu saņēmusies dot savu ieguldījumu Rozā Burtu "dzeltenajā" sadaļā. Mana varone - Ieva U.*

Iespaids un viedoklis par viņu tā diezgan attālināti un, gribas teikt, plūstoši, ir veidojies kādu 7-8 gadu garumā, jo pirms tik ilga laika iepazinu Ievu kā savas draudzenes Zanes mazo māsu (ok, nu ir arī viena, vēl jaunāka, bet tolaik Laumai bija TIK maz gadu... :))) Patiesībā jau tā ir, ka mūsu saskarsme biežāk ir bijusi virtuālās pasaules ietvaros - Ciba, šis blogs, Twitteris un Dievs vien zin', kas vēl sekos.

Tātad, par Ievu! Ja jāatsauc atmiņā paši pirmie iespaidi, tad tas ir kaut kāds mikslis no  pusaudžu gadiem atbilstoša interesanta vizuālā veidola un fakta, ka meitene (es ļoti ceru, ka nekļūdos!) gadu pavadījusi mācoties (?) sapņu zemē Amerikā. Vispār, lai man piedod gan šī raksta galvenā varone, gan abas pārējās māsas, bet izrādās, ka domājot, kā raksturot vienu, prāts nesas salīdzināt ar pārējām divām. Un, tad nu jāsaka, ka man Ieva vienmēr ir šķitusi tāds kā balanss starp racionālo, līderīgo vecāko un vismaz ārēji alternatīvo, bohēmisko jaunāko.

Kā jau kāds te apmēram tika teicis - spriedumi par citiem top caur mūsu pašvērtējuma prizmu, un nav iemesla tam nepiekrist. Varbūt tāpēc man liekas, ka mūsu psiholoģiskajos portretos varētu būt šis tas līdzīgs? :) Lai nu kā - man Ieva vienmēr ir šķitusi jūtīga un emocionāla. Tiesa gan, pēdējā laikā opcija "satraukt Ievu" varētu būt grūtāk iedarbināma, ņemot vērā profesijas un amata specifiku. Piemēram, pēdējoi reizi tiekoties, Ieva mani šokēja, pilnīgi mierīgi atstāstot kādu tās darba dienas telefonsarunu ar klientu, kas atvadījies ar vārdiem "kaut jūs nosprāgtu, šakāļi tādi!". Es biju tiešām izbrīnīta, ka cilvēki tā mēdz izpildīties, bet viņas darbā tā esot bez maz vai ikdiena... Nervi droši vien diezgan norūdīti.

Ieva ir sabiedriska, galīgi nav vienpate. Tiecas pēc uzmanības, apkārtējo atzinības. Vidējā bērna sindroms? Kad īsti neesi ne tas lielais boss, ne arī mazais uķi-puķi luteklītis... Katrā ziņā, man šķiet, ka Ieva pieder pie tiem, kas māk draudzēties. Ļoti mīl savu ģimeni, māsas, mazos brāļus, māsīcas un skaisto kaķi. Vēl viņai ir allažiņ klusējošs puisis! Nu, ok, ir nostāsti, ka zināmos apstākļos viņš var kļūt par kompānijas dvēseli, bet tas tā :) Kā reiz teica Zane - "šitais laikam tomēr būs īstais".

Par taustāmām lietām - strādā palielā uzņēmumā un, cik noprotu, taisa diezgan labu karjeru. Tai pat laikā, man ir aizdomas, ka viņa varētu būt tikpat vai vēl spējīgāka mājsaimniecības žanrā - šad tad tiešām iedvesmojos no stāstiem par kulinārajiem eksperimentiem un dzīvokļa labiekārtošanu... Labu laiku ļoti nopietns hobijs, kas tika izkopts līdz profesionālu prasmju līmenim - friziermāksla. Vēl pirms tam viņa laikam arī diezgan labi fočēja, vai ne?

Ak jā, un mani vienmēr izbrīna, nu KĀPĒC cilvēks ar dabas dotu laimi - būt visu laiku tievam - tomēr streso par vingrošanu, ēšanu, u.tml.?! Buča, Ieva, tu esi super :) Patiesībā jau šis šķirklis noteikti nav ne tuvu pilnīgs un būtu pelnījis kvalitatīvu papildinājumu. Tātad, gatavojies - aicināšu pusdienās, taisīsim īstu "dzelteno" interviju :)

* Agrāk gan bijusi Ieva, bet - līdz ar Ievas S. parādīšanos - pieņemu, ka būs ok, ja pieteikšu savu Ievu šādi.

Jāsaka, ka kaut arī intro ieraksts par mani vēl nav tapis (Laura, saņemies :), tomēr neesmu ne tik neatkārtojama, ne tik interesanta, ka tā neesamība kardināli mainītu ieraksta kontekstu un liktu saprast manis rakstīto pavisam citā gaismā. Nē, nebūs te nekādas runāšanas 3.līmenī (ko tas nozīmē, apsolu ierakstīt, kad šī bloga tētis būs devis savu svētību publicēt un publiski apspriest viņa teoriju), būs vienkāršs ieraksts - taisns kā pirksts.

Taisnības labad jāsaka, ka šim ierakstam tēmu aizņēmos no Zanes. Kad kopā pirms nedēļas bijām, domājams, lielākajā parādē šajā vasarā. Uzminiet kādā parādē? Jā, tieši tā - CELULĪTA PARĀDĒ!

Jau piekto gadu pēc kārtas nācās būt Positivus un, kā nekā gadījies, tieši šogad vai nu modē kas pamainījies, vai arī man šī problēma kļuvusi īpaši aktuāla, jo vecums jau arī nestāv uz vietas, tomēr tik daudz neadekvātu apģērbu meitenēm/sievietēm sen nebija nācies redzēt vienuviet. Ko nozīmē neadekvāts apģērbs? Tas nozīmē - KĀPĒC TU VELC SVĀRKUS/ŠORTUS, KAS IR TIK ĪSI, KA MANĀ SAPRAŠANĀ ATKLĀJ NEVIS EPILĒTAS KĀJAS, BET KAUT KO LĪDZĪGU AR ZOSĀDU PĀRŅEMTAI ROŅA PAZODEI!

 Kur, sievietes, paliek Jūsu paškritika, kur paliek veselais saprāts? Vai tiešām vairs neviens nelasa glancētos žurnālus un nesaprot, kas skaitās smuki, kas nē? Bet ko nu tur gausties un šausmās ieplest acis, jo dažkārt vajag šāda veida elektrošoku, lai iebakstītu kādam sānos un pateiktu: "tikai, lūdzu, pasaki man, ja arī es kādreiz uzvelku jostu svārku vietā".  Ja ne sevis dēļ, tad vismaz jāapžēlojas par līdzcilvēkiem un jāļauj netraucēti baudīt cienījamos māksliniekus. 

Un nesakiet, ka visi nevar būt vienādi, slaidi, bezcelulītaini, muskuļaini, iesauļoti u.t.t. Es arī no tādiem esmu visai patālu, taču te nu arī es atduros pret jautājumu - kā labāk? Vai justies brīvi, ērti un, atmetot estētikas duālismu, valkāt ko vien sirds kāro, vai arī atrast sev piemērotāko un, nespīdzinot apkārtējos, tomēr saprast, kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot es pakļauju apkārtējo acis un vizuālo pasauli nebeidzamai spīdzināšanai un atbildes meklēšanai uz jautājumu - vai tiešām esmu nokļuvusi celulīta parādē 2011?

Elīna ir vienīgā (pagaidām) no mūsu Rozā bariņa, kura pēc kāzām ar savu trako hipster* vīru saglabāja savu uzvārdu, bet vīra uzvārdu pievienoja klāt caur svītriņu. Tagad man vienmēr viņu gribās uzrunāt vārdā un abos uzvārdos, jo kopā tas viss izklausās ļoti aristokrātiski, gandrīz kā kāds sens grāfienes titula - tur tikai tās svītriņas vietā „fon” vajadzēja likt pa vidu.

Es Elīnu, nu gluži tāpat, kā viņa mani, pazīstu plus/mīnus 5 gadus. Un man vienmēr ir licies, ka Elīnā ir kautkas karalisks. Varbūt, tā ir stāja, tas, kā viņa sevi nes. Elīnu nekad neesmu redzējusi sašļukušu, nevīžīgu vai čīkstošu, viņai deguns vienmēr ir augstu pacelts (nevis tā vīzdegunīgi, bet no apziņas, ka viņa var un labi zina, ko ir vērta). Bet varbūt tie ir kurzemnieces gēni.

Elīnai ir savs stils – visā, ko viņa dara un saka, pat tajā, kā pārmet kāju pār kāju sūcot kokteili. Un protams, ka Elīnai ir savs ģērbšanās stils – perfekti saskaņots, gaumīgs, rūpīgs un pārdomāts autfits un aksesuāri. Lai gan sava stila izjūta viņiem tāda ģimenes lieta – viņi ar vīru vienmēr ļoti labi piestāv viens otram. Bet vispār stāsti un nostāsti par to, kā un ko Elīna savos autfitos saskaņo, jau kļuvuši par rozā mutvārdu folkloru. Piemēram, pirms došanās uz darbu Elīna ceļas 5 no rīta un 2 stundas pavada taisoties un gatavojoties – tā gan nav bauma, tā ir balta patiesība. Vēl man šķiet, ka Elīnai nebūtu iebildumu dzīvot kādā no laikmetiem, kad dāmām dienas laikā bija vairakkārt jāpārģērbjas. Nezinu, kā jums, bet man arī pret to nebūtu nekādu iebildumu :)

Savā attieksmē pret dzīvi Elīna ir atvērta, aktīva un azartiska, svarīgi un mīļi cilvēki viņai ir ģimene un draugi. Elīna parasti ir diezgan aizņemta gan darbā, gan savā personīgajā dzīvē – ceļojumi, koncerti, kino, restorāni... ā un vēl viņai patīk dauzīties apkārt risinot spele.lv uzdevumus. Elīna nav cilvēks, kurš kompānijā paliks malā vai klusēs – dzīvība un jautrība kūsā viņai apkārt. Elīna dzied korī un dažreiz arī pie karaokes mikrofona, bet, lai savās kāzās no nelietīgajiem zagļiem izpirktu vīru, godam nodziedāja Prāta Vētras „Lidmašīnas”.

Un vēl viņa ir liela priekšniece - nu īsta bargā kundze, .... kas visus dzīvē nepieciešamos jaunumus uzzina, lasot mango.lv :).

P.S. Jā, un Elīna saka, ko domā. Dažreiz man paliek stīvas kājas pēc tam, kad viņa nobliež savu sakāmo, bet vispār jau te (Rozā burtos) meitenes visas ar VIEDOKLI.

Tā, ka, dārgās, raujam vaļā!

* tā saka mans vīrs :)

Tā nu ir sanācis, ka esmu jaunākā šī portāla dalībniece, kas nepavisam neliek justies kaut kā īpaši. Gluži pretēji. Esmu lielā izmisumā un neskaidrībā, jo pēdējo nedēļu laikā nonācu pie slēdziena, ka galīgi nederu šim laikmetam (konkurence, stress, steiga un cīņa mani nervozē). Tad nu pēc Ievas iedvesmojošā kulinārijas raksta, šeit būs činkstošas vaimanas, padaloties ar pārdomām un, iespējams,  lūgt jūsu viedokli šajā jautājumā.

Kā esmu noskaidrojusi aprakstos, tad jums skolas laiki jau ir beigušies un pašlaik notiek aktīva karjeras attīstība. Tas viss izklausās lieliski līdz brīdim, kad pašai jāsāk domāt par nākotni . Un šajā brīdī rodas jautājums...

KĀ? (tiešām nesaprotu) KĀ ir iespējams zināt, kas būs tas darbs/profesija/sfēra, ko tu vēlēsies darīt/strādāt visu mūžu? Par to iedomājoties man pārskrien šermuļi. Esmu no tiem cilvēkiem, kam skolā visur bija labas atzīmes, viss padevās un likās, ka augstskolas izvēle būs tīrais nieks. Bet īstenībā ir gluži pretēji, jo no visiem virzieniem, kas padodas, nav iespējams atrast īsto. Tagad apskaužu visus tos, kuriem bija tikai viena laba atzīme, kas tad arī norādīja jomu/interesi, kuru vajag attīstīt.  Iespējams, pie vainas ir iepriekšējā gada neveiksmīgās medicīnas studijas, kas beidzās Ziemassvētku vakarā slimnīcā ar milzu astmas lēkmi (ārsta slēdziens bija- pirmssesijas stress, emocionālo pārdzīvojumu uzkrāšana). Un tieši tas varētu būt iemesls, kāpēc es tik ļoti baidos izvēlēties atkal kaut ko tādu, kas nav radīts man un ko es daru ar piespiešanos.  Jūs pat nevarat iedomāties, cik nederīga un nevajadzīga es jūtos savai valstij, jo kā gan es šodien varu zināt, kā būs ar darbavietām vienā vai otrā sfērā rītdien.

Tad nu mans jautājums jums. Kā jūs zinājāt, ko mācīties, kur atrast darbu un kā neieslīgt izmisumā, domājot par to, kāda var izvērsties nākotne?