Kad man bija kādi 15-16 gadi, savai mātei teicu, ka tad, kad man būs 18, es izdarīšu 3 lietas - uztaisīšu tetovējumu, izlekšu ar izpletni un iešu dzīvot atsevišķi. 18 gados no šīm lietām gan izdarīju tikai vienu un labprāt tagad vēlētos, lai tas būtu leciens ar izpletni vai dzīvošana atsevišķi :)
Vērtības ar gadiem mainās, pie tam dramatiski. Ja pirms gadiem 6-8, draugiem.lv skatoties ex-klasesbiedru/paziņu kāzu un bērnu fotogrāfijas, likās, ka, redz, kā nabadziņi iekrituši, nafig tik jauniem bērnus un gredzenus, tad tagad liekas pilnīgi otrādi - mazliet tā kā žēl to, kas vēl neko no tā nav izdarījuši (gadi skrien kā stirnas, vai zini).
Lai arī kļūšana vecākai ir viena no lietām, kas mani baida visvairāk, pagaidām ar katru gadu tomēr sev patīku aizvien labāk (un ceru, ka tas vēl kādu laiku tā turpināsies). Pagaidām gan pašapziņa aug, gan arī šķiet, ka izskatos labāk kā 18 gados, gan arī prātā vēl pieņemos, nevis to sāku lēnām zaudēt. Un, ja citi saka, ka cik forši/bezrūpīgi bija skolas un augstskolas pirmie gadi, tad es, paldies, nē, tajos nevēlētos atgriezties. Mans laiks ir tagad. Un pievienojos savai kolēģei, kas Ziemassvētku pasākumā kā to, ko vēlētos saņemt svētkos, minēja "forever young". Iesaldējiet mani, lūdzu, 28gadīgu :)
