Par pagātni un to, kāpēc to nevajag mainīt
Agrāk ļoti daudz domāju par to, kā būtu, ja zinot to, ko zinu tagad, man būtu iespēja noteiktus momentus no pagātnes izdzīvot no jauna. Kāda mana dzīve būtu tagad, ja būtu iemācījusies spēlēt klavieres, astoņpadsmit gadu vecumā būtu nolikusi tiesības, apmaiņas programmā būtu aizbraukusi uz kādu no Skandināvijas valstīm, nevis ASV pieredzējusi, kā fanātiski reliģioza dienvidnieku ģimene per savas pusaudžu meitas ar siksnu vai mācības augstskolā uztvērusi mazliet nopietnāk. Galvenokārt gan aizdomājos tieši par bijušajām attiecībām - kas būtu noticis, ja es būtu bijusi pacietīgāka, ja būtu bijusi atturīgāka, neatkarīgāka un reizēm vienkārši turējusi muti, vai mēs vēl būtu kopā, precējušies, ar bērniem, vai es tagad dzīvotu ASV vai varbūt vasaras pavadītu kādā nelielā Igaunijas robežpilsētiņā?
Tikai nepilnu pusotru gadu atpakaļ , kad sajutos tā pa īstam pārliecināta par savām tagadējām attiecībām, pirmo reizi pārstāju par to visu domāt. Zinu, ka tas izklausīsies smieklīgi un varbūt pat mazliet salkani, bet apziņa, ka visniecīgākās izmaiņas manā pagātnē varētu nozīmēt to, ka es, iespējams, tāpēc nebūtu aizgājusi uz visneveiklāko, bet tajā pašā laikā jaukāko iespējamo pirmo randiņu, lika man saprast, ka neko savā pagātnē nemaz nevēlētos mainīt, ja arī būtu tāda iespēja (ja nu vienīgi tās briesmīgās frizūras posmā no 12 - 15).