Rozaa burti

Ir grūti samierināties ar domu, ka vairs neizskatos tā, kā tad, kad man bija astoņpadsmit gadu. Vieni teiks, ka manai čīkstēšanai nav pamata, jo svara izmaiņas, ņemot vērā faktu, ka esmu bez viena centimetra metrs astoņdesmit, nav bijušas nemaz tik dramatiskas (kopš 18 gadu vecuma klāt nākuši kādi 8 vai 9 kilogrami, tātad vidēji +1 kilograms gadā), citi, kā piemēram mana māsa, atkal sacīs, lai beidzu čīkstēt un rīt un sāku vingrot (viņai būs taisnība, jo mani mēģinājumi uzturēt sevi formā ir bijuši kaut kur starp nīkulīgiem un neeksistējošiem, bet ar ēšanu ir tā, ka reizēm tai ir vairāk psiholoģiska nekā fizioloģiska rakstura iemesli).

Problēma ir tā, ka es esmu iesprūdusi kaut kur starp stāvēšanu pie spoguļa, ienīstot savu ļumīgo vēderu un sevi par to, ka neko lietas labā nedaru, un sevis žēlošanu, aizbildinoties ar to, ka plakana vēdera un tvirtas pēcpuses iegūšana prasa laiku un enerģijas, kuras man vienkārši nav, nemaz nerunājot par to, kāds gan ir prieks no dzīves, ja nepārtraukti nākas svīst sporta zālē un sev aizliegt ēst to, ko gribās. Pati lielākā problēma gan ir tā, ka nevienas no šīm darbībām neietver sevi pozitīvas emocijas - tās ir vai nu dusmas par to, ka sevi žēloju vai sevis žēlošana par to, ka dusmojos.

Sāpīgas man ir bijušas ne tikai negribētās un vismaz man negaidītās figūras izmaiņas, bet arī tas, ka man ir bijusi arī visai grūta pāreja no pusaudzes uz pieaugušu cilvēku attiecībā uz to, kā es ģērbjos. Vienā brīdī es it kā pamodos un sapratu, ka 25 gadu vecumā es izskatos vairāk pēc identitāti zaudējušas "wannabe" tīneidžeres nekā jaunas un glītas sievietes, bet viss tas "tīniskais" bija manī tik dziļi iesēdies, ka nevarēju pat saprast, ar ko lai sāk būvēt savu jauno pieaugšās sievietes garderobi.

Ģērbšanās ziņā es joprojām jūtos mazliet apjukusi, jo tikai tagad sāku saprast, ka labi varu justies un izskatīties arī neapžmiegtās drēbēs, kas netraucē asins cirkulācijai, un seksīgi var būt arī ne-maucīgi, bet jūtu, ka esmu uz pareizā ceļa. Attiecībā uz saviem kompleksiem par svaru, esmu sapratusi, ka "varbūt es tomēr notievēšu" drēbju īpatsvars skapī man vairāk uzdzen depresiju nekā motivē doties uz sporta klubu vai neēst kaut ko, ko nevajadzētu, tāpēc vakar lielāko daļu šo drēbju atdevu savai tievajai un skaistajai māsīcai, kurai tās noteikti noderēs vairāk nekā manam skapim, kurā vairums no tām nevalkātas stāvēja jau gandrīz divus gadus.