Rozaa burti

Pēc darba dodoties uz piemājas Drogām, atklāju, ka tur pat blakus atvērts lietoto apģērbu veikals Humana. Tā kā šovakar dārgais bija ārpus mājas un man nebija jāsteidzas taisīt vakariņas, nolēmu mazliet paklaiņot bez īpašām cerībām kaut ko atrast.

Sāksim ar to, ka tā pa īsto lietotu apģērbu veikalā nebiju iepirkusies jau gadiem, galvenokārt laika trūkuma un slinkuma dēļ. Izņemot Otro Elpu, kas ir lieliska vieta ne tikai apģērbu, bet arī citu lietotu vintage lietu iegādei, visas manis pēdējo pāris gadus laikā apmeklētās humpalas bija ierīkotas mazās, piesmakušās telpās, kur neko nemācēju atrast un visu laiku pakausī jutu pārdevēju un citu pircēju elpu. 

Neko dižu negaidīju, jo rudenī nejauši ieklīdu Liepājas Humana, kur galīgi neko nevarēju atrast un viss bija ļoti, ļoti lietots. Iespējams, ka tas bija tikai pirmo atvēršanas dienu iespaidā, bet šajā konkrētajā Humana viss bija tiešām ideāli sakārtots pa fasoniem, izmēriem un krāsām. Mazliet sasmējos par stendiem, pie kuriem bija izkārtas zīmītes sieviešu ekskluzīvs, bet rezultātā no viena šī paša ekskluzīvstenda dabūju fantastiski skaistu ideāli manam augumam piemērotu 100% zīda kleitu par nieka 6 latiem un zamša žaketi.

Mājās aizgāju ar praktiski nevalkātām trīs kleitām, žaketi, džinsām, krekliņu un stilīgu sudarbkrāsas lielizmēra somu, kopā par to visu samaksājot 35 latus. Jūtos kā humpalu pavēlniece!

 

Ir, ir, IR vēl Latvijā mums bikšaiņi, cienīgi saukties par Vīriešiem :) Galvenais - ka tādus var sastapt ne tikai savā lielisko draugu vai ģimenes lokā, bet nejauši un visā krāšņumā ieraudzīt arī svešinieku, garāmgājēju vidū.
Šodien man pilnīgi neticamā kārtā izdevās iesēdināt savu auto laikam vienīgajā patiesi lielajā un stiegnajā kupenā visā Rīgā. Situācija diezgan neapskaužama - samērā vientulīgs parkings, kurā aktīvākā rosība notiek pl.8-9 un attiecīgi darba dienas beigās. Es tur iejaucos drusku pēc 13, kas pat vairs neskaitās pusdienas laiks. Bija vilinoša, brīva vietiņa, likās - gan jau izbraukšu. Ņemot vērā, kur, kā un cik vieglprātīgi es pārvietojos ziemas apstākļos, nebija nekādu aizdomu, ka tieši šī kupena marta otrajā pusē man pēkšņi izrādīsies liktenīga. Mēģināju iešūpot, nekā. Cerot uz padomu, uzzvanīju vīram (slims, mājās, ar bērnu) - arī nekādas jēgas. Drusku vairāk kā stunda līdz brīdim, kad jābūt darbā. Paveicās, ka vienā no netālu esošajām mašīnām ieraudzīju, ka kaut kas kustās. Izrādās, tur ir puisis, kurš uz lūgumu palīdzēt reaģēja ļoti atsaucīgi. Diemžēl, viņam (tāpat kā man) nebija ne striķa, ne lāpstas, tiesa - viņam bija hokeja nūja. Kādas minūtes kašņājās ar to, mēģināja mašīnu stumt - bez variantiem, uzsēdusies līdz pat motoram. Pēc laiciņa neticamā kārtā pie apvāršņa parādījās vēl viens vīrietis, kurš neminstinoties nāca talkā. Viņam bija gan tauva, gan lāpsta, kas pamīšus tika liktas lietā, puiši raka, instruēja mani, kā darboties pie stūres, stūma, raka atkal - totāli bez panākumiem. Mani jau bija pārņēmis izmisums, jo laiks ritēja un viņu abu enerģija tika vienkārši izsviesta vējā... Tad pirmais atvadījās, jo viņam bija pienācis darba laika sākums. Palikām divatā ar labi ekipēto džentelmeni. Minūtēm ritot, garām mums pasteidzās vairāki citi vīriešu kārtas šoferīši, līdzjūtīgi noskatījās, smaidot pakratīja galvu, iekāpa savos spēkratos un devās, kur nu kurais...
Long story short - tas izpalīdzīgais, apbrīnojami nesavtīgais kungs ar lāpstu rokās pie/ap/zem mana auto beigu beigās kopumā pavadīja vairāk kā stundu! Kad jautāju, kā lai viņam palīdzu, atteica, lai uzdziedot, būšot vieglāk strādāt. Man, diemžēl, uz muzicēšanu prāts nenesās, drīzāk nāca bimbiens par savu bezpalīdzību :) Tagad, protams, smieklīgi, tobrīd - nemaz. Bija neērti sēdēt mašīnā, kamēr cilvēks tur manis dēļ tā mokās, tāpēc visu to laiku pavadīju līdz potītēm sniegā - ņemot vērā, ka deguns tāpat tek jau nedēļu, nekas patīkams tas nebija. Negarlaikošu ar detaļām - kā (radošas un diezgan maziedarbīgas idejas mums bija vairākas), bet pēc stundas rakšanas diviem citiem garāmgājējiem atradās laiks un entuziasms pielikt pasākumam savu plecu un mans limo tika beidzot atpestīts no ziemas skavām.
Bija neērti piedāvāt naudu. Tikai pēc pāris stundām sapratu, ka nav ko šūties - es vienkārši šodien satiku šī vārda cienīgu Vīrieti.
Vakaru pavadu uz dīvāna, sildot kājas karstā ūdens bļodā, dzerot blenderētas upenes ar balzamu un prātojot - vai pēc auto numura varētu atrast tā īpašnieku? Tomēr gribētos pateikt džentelmenisku "paldies".

Mans darbs man dod iespēju regulāri ceļot. Parasti tā ir Eiropa, nekas pārāk aizraujošs, bet pašlaik jau otro reizi  esmu Dienvidāfrikā. Par to, kā šeit ir, varbūt taps atsevišķs ieraksts, ja būs iedvesma, bet šoreiz par mazliet kaut ko citu.

 

Šodien lidoju no Johannesburgas uz Keiptaunu ar Kulula airlines un lidot ar šo aviokompāniju ir patiešām iepriekš neizjusta pieredze.

 

Līdz drošības instrukcijai viss likās tāpat kā jebkurā citā lidojumā, bet pēc tam gandrīz visu ceļu ar kolēģi pavadījām smiedamās.

 

(Tālāk daļa teksta angliski, bet netulkojot vienkārši izklausās labāk).

 

Runājot par drošības jots lietošanu, tiek aicināts tās aizsprādzēt "around your gorgeous hips". Par drošības vestēm tiek teikts, lai skatāmies uzmanīgi, jo "you might actually survive the fall". Ja lidojuma laikā tikšot lietoti telefoni, tie tikšot konfiscēti un no BlackBerries pārtapšot par MyBerries un iPhones kļūšot par MyPhones. Savukārt tad, kad pacelšanās brīdī tiek izslēgta gaisma, ziņo par iespēju ieslēgt individuālo apgaismojumu "in case you want to continue your reading or you're afraid of person sitting next to you".

Visbeidzot, nolaižoties saka, ka "we've just landed in Cape Town airport, if this is not where you're supposed to be, you have some serious problems", kā arī ir lūgums drošības jostas novietot konkrētā pozīcijā, "if not, we know who you are and we know where you live".

 

Šādi uzrakstot vairs TIK smieklīgi, protams, neizklausās, bet katrā ziņā šādi lidot ir daudz patīkamāk.