Atmiņas
Jocīgi, kā tas, kas kādreiz bijis visa saturs, ik dienas centrs, esence, ar laiku pārsvēršas par tukšu neko - neskaidru, izplūdušu, vāju asociāciju miksli.
Šodienas uzdevums bija atrast algas nodokļu grāmatiņu. Tas, kāpēc tā nestāv manas darbavietas grāmatvedībā un kādas ir tā sekas - vispār atsevišķs, nebūt ne glaimojošs stāsts. Bet, ne par to. Tātad - cilāju vecas mapes, šķirstu visādus apputējušus dokumentus - vidusskolas personas lieta, veselības kartes, pamatskolas dienasgrāmatas, liecības, u.t.t. Vienā sainītī sasietas tādas īpaši apņurcītas burtnīcas... Jā, tikai tagad attopos, ka vēl pirms vispār uzzināju, kas ir dators vai mobilais telefons, es arī tomēr rakstīju dienasgrāmatu. Līniju burtnīcās, tiešām briesmīgā rokrakstā, ar dažādu krāsu pildspalvām, dažviet - ar zīmuli. Pavadīju pusi rīta cēliena, pārlasot. Brīžiem smējos, bet pārsvarā sarku. Par izteiksmes veidu (goda vārds, nespēju pieņemt, ka es tiešām TĀ varēju domāt&rakstīt), par uzskatiem, vērtībām un pat muzikālo gaumi, galu galā. Lai Dievs nogrābstās, ka kāds to kādreiz dabūtu lasīt. Sapratu, ka šodien pat jāpieķeras pie tā visa reālas iznīcināšanas, jo, kā teica viens gudrs cilvēks - ir lietas, ko nākamajām paaudzēm atstāt nevajag. Ok, bet tas viss ir intermezzo.
Patiesībā, tad, kad norimās pirmās (diezgan pretrunīgās:)) emocijas, to vietā nāca baigais sentiments, nostalģija. Tajās lapās ir aprakstīts visi padsmitnieka dzīves skaistākie mirkļi - īsts pirmreizīguma koncentrāts. Dažviet ielīmētas lapiņas no vēstulēm, pat mazām zīmītēm, kādu no rīta pastkastītē atrodot, visa diena mirdzēja varavīksnes krāsās (te vēl varētu iestarpināt domu par mūsdienu jaunantni, kuriem, redziet, vajag ar likumu atļaut pīpēt džeidu, lai pamaītu kā putniņi kokos čivina... bet, nu labi, to es sev un jums šoreiz aiztaupīšu). Doma tāda - ir TIK skumji saprast, ka tādu sajūtu intensitāti laikam sasniegt NEKAD arī vairs nebūs lemts. Tu tā lasi, lasi un brīdī, kad apspied vēlmi noskurināties (salkanuma dēļ), kad pieņem - jā, tāda nu es reiz biju - un sakoncentrējies uz rakstītā saturu, nevis formu... Pēkšņi saproti, cik SKAISTI un īsti tas tomēr ir bijis! Kur, KUR, sasodīts, paliek tā enerģija, riktīgi pozitīvā enerģija, kas ir šķērdēta uz tā laika attiecībām? Kur ir tās jūtas, kas apzīmētas ar "līdz mūžības galam", "visvairāk par visu", u.tml. Vai tiešām viss izkūpējis gaisā, pa tukšo? Un nav pat neviena, ar ko padalīties atmiņās. Jāpinkšķ vienai.. :) Visi draugi, kas ir ap mani tagad, ir vēlāk iegūti. Tā laika pierakstu varoņu tuvumā gandrīz vairs nav. Meitenes pārsvarā zaudētas neveiksmīgu sakritību, sīku, bet ieilgušu kašķu rezultātā vai arī interesēm un prioritātēm mainoties. No puišiem - galvenais tēls esot nodzēries, vismaz tā runā, otrs "nodūries" (jā, man tīņu gados pirmām kārtām patika "sliktie zēni", jo es pati biju līdz nelabumam pareiza, vismaz tā audzināta), vēl daži dabūjuši sevi zem zemes citos veidos, kādi pāris nav Latvijā, citi vienkārši "ārpus zonas"... Ok, pie viena no viņiem būtu beidzot jāsaņemās un jāaizbrauc raudzībās, bet diezvai tas būs piemērots brīdis tā pa īstam pagremdēties atmiņās par TO laiku. Jā, tiesa - viens no tajās burtnīciņās salīdzinoši īsi pieminētajiem tagad ir mans vīrs un bērna tēvs. Bet, diez vai viņš būtu priecīgs lasīt to, ko tolaik esmu rakstījusi :)
Neticami, kā viss šai dzīvē mainās, neaptverami.
Pašai par lielu pārsteigumu - arī šī bloga radītājs ir savulaik ticis iegrāmatots! Tiesa gan, bez kāda romantikas piesitiena, bet 1998.gada 1.februārī atzīmēts, ka tieši Elvis man saistās ar vienu foršu dziesmu :D http://www.youtube.com/watch?v=6_PAHbqq-o4
Paldies par uzmanību, tagad žigli jāiekurina kamīns. Droši vien es to kādreiz nožēlošu, bet risks ir pārāk liels.