Rozaa burti

Kopš šī pavasara esmu atkal atdzimusi kā velobraucējs. Priecē tas, ka katru dienu sanāk kaut neliela fiziskā slodzīte un pa dienas vidu varu ātri aiztraukties, kur nepieciešams, kā arī var mazliet ietaupīt uz sabiedriskā transporta rēķina. Paveicies arī ar to, ka gan darbā gan mājās ir, kur savu velo glabāt, kā arī nesen piemājas veloveikalā nopirku saslēgu, kas līdz šim (tfu tfu tfu pār kreiso plecu) mani nav pievīlis. 

Viena ne pārāk patīkamā iezīme visā velosipēdu būšanā ir tā, ka Rīga un Latvija galīgi nav un nemaz īsti necenšas un nevēlas būt velosipēdistiem ērta un draudzīga. Gan autobraucēji gan gājēji ir vairāk neiecietīgi nekā iecietīgi, jo katrs no tiem uz savas takas jūtas kā karaļi, kuru karaļvalstī nevienam citam nav vietas. Es vēl saprotu burkšķēšanu par puišejiem, kas  nepabrīdinot traucoties garām teju vai gāž no kājām, vai velokurjeriem, kas burtiski lien mašīnām zem riteņiem, bet vai tiešām nav iespējams atvēlēt kaut mazliet iecietības tādiem mierīgajiem, pieklājīgajiem pielsētas braucējiem, kā man?

No autobraucējiem man, kā velosipēdistei, ir bail, jo gadus 10 atpakaļ viens tāds mani piespieda pie augstās ietves apmales, kur es par laimi nolauzu tikai velosipēda pedēli, nevis kādu ekstremitāti, kā arī neuzskatu Rīgas ielas par piemērotām velobraucējiem. Ar gājējiem nav īsti labāk, jo par spīti tam, ka nekad tiem agresīvi nemēģinu spraukties garām, bet gan piebremzēju un iespējami klusi nodzindzinu savu zvaniņu, lai viņus nebaidītu, lielākoties saskaros ar burkšķēšanu un negatīvām piezīmēm, kad cenšos eksistēt viņiem līdzās. Šodien, piemēram  bariņš jauniešu, okupējuši ietvi visā tās platumā, pēc tam, kad viņiem biju uzdzindzinājusi un pabraukusi garām, nomurmināja, ka velobraucējiem taču neesot nekādas priekšrokas. Es, protams, neņemos apgalvot, ka ceļu satiksmes noteikumi paredz, ka gājējiem mani būtu jālaiž, bet vai otru cilvēku, kurš palūdz, lai viņu palaiž garām, nebūtu gluži vienkārši pieklājīgi palaist?

Lai nu kā tur arī nebūtu, esmu priecīga atkal būt velosipēdistes kārtā un jau sapņoju par to, kā atvaļinājuma laikā traukšos uz jūru ar savu velo.