Kopš tēvs ar daļu ģimenes pārvācies dzīvot uz Stokholmu, pastiprināti domāju par to, ka arī es varētu un gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Latvijas. Nav runa par mūžīgu dzīvi trimdā, traukšanos pāri pasaulei ar mugursomu vai dzīšanos pēc vieglas naudas, drīzāk par tādu kā pieauguša cilvēka kultūras pieredzes braucienu gada vai divu garumā, kura laikā var iepazīt jaunu vietu, kultūru un valodu. Esmu tādā kā starpposmā, kad vairs un vēl nav nekā, kas mani atturētu no šāda soļa. Mācības esmu pabeigusi, bērnu man vēl nav un mīļoto vīrieti varētu pierunāt braukt līdzi.
Nesmu galīga ņuņņa, tomēr man ir vajadzīgs kaut kāds noteikts komforta līmenis un materiālā stabilitāte, tāpēc pavisam noteikti netaisos kaut kur braukt nesagatavojusies. Sākot visu šo lietu uztvert nopietnāk, skatos uz darba iespējām relatīvi tuvās Eiropas vai Skandināvijas valstīs, un turu īkšķus par iespēju strādāt administratīvu, bet tajā pašā laikā radošu darbu, kas ikdienā nepiespiestu staigāt švītīgos kostīmiņos un miesas krāsas zeķbiksēs.
Vēl jau nekas nav akmenī akmenī cirsts, bet man liekas, ka visu kārtīgi izplānojot un patiešām atrodot kādu, kas mani būtu gatavs ņemt darbā, viss varētu izdoties - kad vēl, ja ne tagad?
Comments (3)
Šķiet, ka, piemēram, Londonā atrast normālu, baltā cilvēka darbu nav nekādas problēmas. Viens, divi mēneši un progress ir.
Posted by Mika | July 8, 2010 12:35 AM
Posted on July 8, 2010 00:35
Es Tev piekrītu, jo šobrīd tas, ka man ir sīkais tomēr nedaudz bremzē domas par pārcelšanos uz to pašu Skandināviju. Bet varbūt man vnk bail..
Posted by Barba | July 8, 2010 10:53 AM
Posted on July 8, 2010 10:53
Baidīties ir normāli! Ar bērnu noteikti ir grūtāk, bet tas noteikti nav šķērslis - te atkal kalpo piemērs par manu tēvu un S., viņi manuprāt tiek lieliski galā ar dzīvi svešzemē, sīkie tūliņ sāks iet zviedru bērnu dārzā.
Posted by Ieva | July 8, 2010 11:03 AM
Posted on July 8, 2010 11:03