Rozaa burti

Vakar aizdevos uz ārkārtīgi jauku procedūru, kas saucas sejas tīrīšana. Tās laikā manā galvā malās vairākas domas, jo neko citu vnk nebija iespējams darīt.

Pirmā doma bija par ārprātīgo netaisnību, kas ir iedibinājusies laika gaitā. Nepietiek ar to, ka sievietēm ir iedalīta loma iznēsāt bērnus, tos piedzemdēt un katru mēnesi noasiņot. Aktuāli ir arī reizi mēnesī noplēst spalvas, neskaitāmas stundas pavadīt vīlējot un lakojot nagus, audzējot klāt matus, pēc tam tos griežot nost, turklāt to visu darot tipa labprātīgi. Vakardienas nevainīgā procedūra, man lika vēlreiz pārdomāt vai tiešam esmu tik bezgala laimīga, ka esmu piedzimusi par sievieti, jo sāpes, ko izjutu, nepavisam nelīdzinājās gaidītajam pasākumam. Un vīriešim ir tik vien iedalīts kā slapjie sapņi tīņu gados un sejas skūšana 2x nedēļā. Nu nav godīgi! (Es te nerunāju par tiem eksemplāriem, kas stundu frizūru ķīlē pirms iziešanas no mājas, epilē krūtežu u.t.t.) Un galu galā, rezultātu jau novērtēs tās pašas sievietes, ne mājās sēdošie vīri, jo tieši sievietes zina kādas pūles ir jāpieliek vispārpieņemtai sevis savešanai kārtībā.

Otrā doma, bija par cilvēku, kas to veica. Amats jau izklausās jauki - kosmetologs. Bet ar kādu niknumu viņa ķērās klāt manai sejai, degunam un zodam. Acis man bija aizklātas, bet varbūt tas bija ar nodomu, lai neredzētu viņas acis, kas gailē priekā kādam kko izspiest. Var jau būt, ka viņai vnk ir apnicis dienu no dienas raustīt spalvas uz kājām un citās vietās, kur saule neiespīd, bet, manuprāt, kkāds sado-mazo paveids tas ir gan. Bet varbūt es neesmu pieradusi pie šādām eksakūcijām un uzpūšu no mušas ziloni. 

Šito visu rakstot, esmu aizmirsusi trešo punktu, bet gan jau - citreiz.