Es mīlu savu mazo, pārbāzto dzīvoklīti un rajonu, kurā tas atrodas. Pēc Imantas betona džungļiem, piesmakušā centra un ārpus Rīgas reti kursējošajiem autobusiem un zemes ceļiem Āgenskalna priedes liekas kā maza, mīļa, zaļa paradīze, no kuras viss atrodas ideālā attālumā un pat tam, ka tuvumā nav neviena normāla pārtikas veikala ir pozitīvs iespaids, jo visi tie mega-veikali bieži vien piespiež iegādāties pilnīgi nederīgas lietas.
Diemžēl arī šim apburošajam rajonam ir brīži, kad tas pagriež savu neglīto vaigu. Vietējiem pļēguriem, kas entuziastiski balsta kokus un māju sienas, es garāmejot vairs tikai uzsmaidu, tomēr vakar atgriežoties no atvaļinājuma mūs sagaidīja skats, kā viens no šiem tipāžiem kakāja pie blakus kāpņu telpas, kas diemžēl nav ļaunākais, jo pirms mūsu durvīm tika uzlikts kods, ar nepatīkamu regularitāti mūsu kāpņu telpa tika piekakāta un/vai pievemta. Vasarās uzdarbojas arī vietējā un ne tikai jaunā paaudze, kuri par savu pulcēšanās laiku izvēlas vai nu vēlus vakarus vai ļoti agrus rītus, un ar pulcēšanos es domāju skaļus piegulētāju strīdus, vēl skaļākus uzķīlētu mopēdu un opeļu motorus un nebaudāmu deju mūziku.
Par spīti visam augstāk minētajam, pat tad, ja man būtu teju vai neierobežoti resursi, es izvēlētos dzīvot tieši šajā rajonā. Mans sapnis ir atjaunota mūra vai koka māja ar lielu vai ne pārāk lielu pagalmu ar ābelēm un ogu krūmiem, suni un šūpuļtīklu.
