Kad tad pēdējo reizi tā bija bijis? Pucējos šodien darbam un pie viena krāsoju ciet zilumu uz kakla. Ilgi skatījos uz sevi spogulī un kaunināju, ka tā taču piedienas tikai padsmitgadniecēm pēc klases vakariem...
Māte kādreiz teica, ja aicina dejot un nav attaisnojoša iemesla nedejot, tad ir jādejo. Nekad jau nevarot zināt! Tāpat , ja man kāds pienāk klāt un grib aprunāties(lasīt: iepazīties), es visdrīzāk aprunāšos. Attiecīgi, man vienmēr ir piemitusi šī, manuprāt, nedaudz apburošā un tik pat kaitinošā īpašība - brīnīties par iemesliem, kāpēc kāds grib ar mani iepazīties! Tāda vai šitāda, bet vienmēr ienāk prātā ainiņa, ka es esmu šokolāde uz plaukta un kādam ir iepaticies tieši mans iesaiņojums un garša. Un vienmēr es sev diagnosticēju vecmeitību, kad kādam es garšoju vairāk, nekā viņš man. Izvēlīga, klīrīga, piekasīga, lai gan patiesībā tā taču nemaz nav!
