Nebiju savu bijušo (lielo) mīlu redzējusi tieši divus gadus. It kā dzīvojam vienā pilsētā, bet Rīga laikam tomēr ir diezgan liela, par spīti tam, ka citi apgalvo pretējo. Nu un tad šodien redzēju, varētu jau teikt, ka satiku, bet tā kā mēs abi izlikāmies viens otru nepamanam, tad to drīzāk var saukt par redzēšanu. Tā izlikšanās gan bija visai neveikla, ņemot vērā, ka ēdām pusdienas pie blakus galdiņiem, bet man likās muļķīgi sasveicināties ar cilvēku, kuru gadiem esmu klusībā un ne tikai dēvējusi par teju vai visu savu kompleksu cēloni, lai gan patiesībā visa tā cēlonis vienmēr esmu bijusi pati.
Vai tas nav jocīgi, ka vienā brīdī tev kāds ir tavas pasaules centrs, kura dēļ tev aizcērtas elpa un gribas mirt aiz mīlestības, bet tad dažus gadus vēlāk jūs pie blakus galdiņiem ēdat pusdienas un izliekaties, ka viens otru nepazīstat?
Comments (4)
tas, ka tu viņu "nepamani" ir skaidrs, bet kāpēc viņš tā...?
Posted by Linda | May 10, 2010 9:15 AM
Posted on May 10, 2010 09:15
Jocīgi, tas varbūt arī nav, bet tā tam nevajadzētu būt ;) Tas, ka beigušās attiecības, nenozīmē to, ka cilvēku vairs nepazīst. Piemēram, pieskrietu viņam klāt meitenīte, ar kuru viņš iepazinies pirms nedēļas kaut kādā konferencē, iedotu buču un sāktu čaloties kā ar cilvēku, kuru zina visu mūžu. Un tad tu sēdētu blakus un domātu: "Vot maita! Viņa domā, ka pazīst to mērgli... A es pat varu nosaukt visām viņa piecām dzimumzīmēm uz pakaļas diametru!"
Kurš te kuru pazīst? :)
Posted by koko | May 10, 2010 9:31 AM
Posted on May 10, 2010 09:31
Tā kā tu biji ar ģimeni, tad negribēju traucēt jūsu pusdienas.
Jā un nebij jau arī tā, ka gluži tev blakus sēdēju.
Posted by g | May 10, 2010 11:55 PM
Posted on May 10, 2010 23:55
Nemaz nezināju, ka mēdz lasīt meiteņu blogus.
Posted by Ieva | May 11, 2010 10:16 AM
Posted on May 11, 2010 10:16