Gribēju ierakstīt kaut kādu baigi dziļo ierakstu par korelāciju starp manām dramatiskajām frizūru maiņām un to, kas tajā konkrētajā brīdī notika manā dzīvē. Pārdomāju.
Šodien pirmo reizi pēdējo pat nezinu cik gadu laikā pēc friziera jutos labi nevis tāpēc, ka būtu kaut ko pamainījusi, bet gan tāpēc, ka neko nemainīju.
Nezinu, kā citiem mirstīgajiem, bet man visai reti gadās tādi brīži, kad neko negribas mainīt, kas viss ir labi tā, kā tas ir, un esmu mierā pat ar to, ka vīrietis neskatoties uz aizrādījumiem nekad neaizver atvilktnes un vienmēr vannas istabā uz grīdas atstāj savas netīrās apakšbikses.
