Rozaa burti

Gribēju ierakstīt kaut kādu baigi dziļo ierakstu par korelāciju starp manām dramatiskajām frizūru maiņām un to, kas tajā konkrētajā brīdī notika manā dzīvē. Pārdomāju. 

Šodien pirmo reizi pēdējo pat nezinu cik gadu laikā pēc friziera jutos labi nevis tāpēc, ka būtu kaut ko pamainījusi, bet gan tāpēc, ka neko nemainīju.

Nezinu, kā citiem mirstīgajiem, bet man visai reti gadās tādi brīži, kad neko negribas mainīt, kas viss ir labi tā, kā tas ir, un esmu mierā pat ar to, ka vīrietis neskatoties uz aizrādījumiem nekad neaizver atvilktnes un vienmēr vannas istabā uz grīdas atstāj savas netīrās apakšbikses.

Arī es gribēju uzrakstīt kaut ko pārgudru par iepazīšanos un flirtēšanu. Nesanāca!

Toties...

Esmu dzirdējusi, ka maziem puikām stāsta, ka īsti vīrieši neraud, neizrāda savas jūtas, vājības. Puikas izaug un tad visi sieviešu žurnāli pilni ar raudulīgiem rakstiem, ka vīrietis šitāds un tāds...tāds nejūtīgs un kā, lai viņam tagad palīdz izspiest pa asarai vai maigam vārdam.

Nav jau tā, ka pati nekad neesmu čīkstējusi par tām jūtībiņām. Esmu! Tomēr es vienmēr esmu domājusi, ka seksīgāk ir, ja vīrietis nečīkstēdams var to mamutu mājās pārvilkt un normāli uzrūkt sugas brāļiem.

Darbā atbildēju uz telefona zvanu. Zvanīja viņš, izklausījās pēc ārzemju latvieša( tas, lai paspilgtinātu tēlu!).Apjautājās par cenām, es atbildēju. Viņš noklausījās un tad es pāris minūtes klausījos vaimanās par to, ka tas esot kaut kas nedzirdēts...tik dārgi, šausmas un viss slikti. Runa jau nav par naudu. Viņš iespējams kaut ko nevar atļauties, daudzi nevar, es nevaru, bet kāpēc viņam radās nepārvarama vēlme runāt par to, ko viņš nevar atļauties un vainot mani!?

Lai cik iespaidīgs vai mazāk iespaidīgs būtu tas mamuts, galvenais, ka kaut kas tiek lietas labā darīts. Ne!?

Vakar ciemos pieteicās viens no bijušajiem draugiem. Viens no tiem ar kuriem gulēt negribas, bet mesties virsū un izskrāpēt acis arī ne. Pat tad, ja es nekad īsti neesmu sapratusi to draudzēšanos ar bijušajiem, vienīgais iemesls, lai viņam atteiktu būtu bijis :”Tāpēc, ka tāpēc...!” Neatteicu! Dzērām tēju un, protams, pirmā bija ar kuru galu es tad domāju tipa doma, tad es domāju, ka tad gan es biju pamatīgi ieskrējusies. Skola, darbs, draugs, dzīvošana kopā, kredīts. Tagad...ek, tagad viss drusku citādāk un iepazīstamies citādāk.

Es ļoti labi saprotu, ka es gribot vai negribot palieku izvēlīgāka un vēl labāk es saprotu, ka es nezinu kā ir jāiepazīstas un kur!? Varbūt tas vispār nav jādara?

Bāri un klubi nav labākā vieta, bet...Piektdienas vakarā ar meitenēm izgājām ielās. Viena daļa aizskrēja dejot, otra vienkārši mājās, es kaut kādu mistisku iemeslu dēļ attapos viena kādā Vecrīgas iestādē. Sēdēju pie bāra, dzēru dzērienu, skanēja laba mūzika un es absolūti nevienam netraucēju. Vismaz man tā šķita. Pēkšņi ar katru kvadrātcentimetru sevis sajutu, ka kāds uz mani skatās. Lai jau skatās, man nav žēl! Kungs tāds ap četrdesmit, žaketē, ar aliņu rokās (no offence, bet viņš tur pilnīgi neiederējās),solīds, bet ļoti, ļoti, ļoti noreibis. Ilgi skatījās un tad lēni pieslīdēja man blakus, ilgi mani pētīja un tad es neizturēju...

Es: Labakar!

Viņš: Labvakar! KO tad viena pate?  (nekad neesmu sapratusi vai tiešām šī frāze „lauž ledu”?)

Es: Viena, bet par to nevajag uztraukties!

Viņš: Slēpojam?

Es: Drusku un reti!

Viņš: Butes?

Es: Kā lūdzu?

Viņš: Žāvētas butes garšo?

Es: Ehmmm...neesmu ēdusi!

Viņš: Slikti!

Ar to mūsu saruna beidzās. Domāju, ka neesmu izturējusi pārbaudi un viņš ies atpakaļ uz savu bāra pusi. A...nē! Stāvēja un dežurēja divdesmit minūtes man pie sāniem un uzstājīgi pētīja. Es spītīgi skatījos uz otru pusi, signalizēju bārmenim, ka kaut kas nav labi, blenzu telefonā un neizturēju...atkal. Piecēlos, saģērbos un aizgāju.

Vai komplimenti un asprātības vairs nav modē? Dejot nav modē? Nevar būt, ka esmu tāds dinozaurs!?!?

Nebiju savu bijušo (lielo) mīlu redzējusi tieši divus gadus. It kā dzīvojam vienā pilsētā, bet Rīga laikam tomēr ir diezgan liela, par spīti tam, ka citi apgalvo pretējo. Nu un tad šodien redzēju, varētu jau teikt, ka satiku, bet tā kā mēs abi izlikāmies viens otru nepamanam, tad to drīzāk var saukt par redzēšanu. Tā izlikšanās gan bija visai neveikla, ņemot vērā, ka ēdām pusdienas pie blakus galdiņiem, bet man likās muļķīgi sasveicināties ar cilvēku, kuru gadiem esmu klusībā un ne tikai dēvējusi par teju vai visu savu kompleksu cēloni, lai gan patiesībā visa tā cēlonis vienmēr esmu bijusi pati.

Vai tas nav jocīgi, ka vienā brīdī tev kāds ir tavas pasaules centrs, kura dēļ tev aizcērtas elpa un  gribas mirt aiz mīlestības, bet tad dažus gadus vēlāk jūs pie blakus galdiņiem ēdat pusdienas un izliekaties, ka viens otru nepazīstat?

Kad tad pēdējo reizi tā bija bijis? Pucējos šodien darbam un pie viena krāsoju ciet zilumu uz kakla. Ilgi skatījos uz sevi spogulī un kaunināju, ka tā taču piedienas tikai padsmitgadniecēm pēc klases vakariem...

Māte kādreiz teica, ja aicina dejot un nav attaisnojoša iemesla nedejot, tad ir jādejo. Nekad jau nevarot zināt! Tāpat , ja man kāds pienāk klāt un grib aprunāties(lasīt: iepazīties), es visdrīzāk aprunāšos. Attiecīgi, man vienmēr ir piemitusi šī, manuprāt, nedaudz apburošā un tik pat kaitinošā īpašība - brīnīties par iemesliem, kāpēc kāds grib ar mani iepazīties! Tāda vai šitāda, bet vienmēr ienāk prātā ainiņa, ka es esmu šokolāde uz plaukta un kādam ir iepaticies tieši mans iesaiņojums un garša. Un vienmēr es sev diagnosticēju vecmeitību, kad kādam es garšoju vairāk, nekā viņš man. Izvēlīga, klīrīga, piekasīga, lai gan patiesībā tā taču nemaz nav!

Mēs ar Vīrieti visai regulāri konfliktējam par gulētiešanu - es uzskatu un uzstāju, ka mums gulēt jāiet kopā, bet viņš ir aizkaitināts un nevar saprast, kāpēc man tas ir tik svarīgi. 

Gribās jau ticēt, ka attiecībā uz šo jautājumu vairs neesmu tik čīkstīga, kā agrāk, jo esmu tomēr pieaudzis cilvēks un saprotu, ka mums ir atšķirīgi bioloģiskie pulksteņi un ieradumi - man labāk nepabeigtos darbus patīk darīt agri no rīta ofisā, bet viņš savukārt ir pieradis to darīt vēlu vakaros un naktīs. Nav jau arī tā, ka mums būtu vienāda izpratne par normālu gulētiešanas laiku, kas pats par sevi ir atsevišķa ieraksta vērts.

Es labi apzinos, un saprotu, ka ir vakari, kad vienkārši nenāk miegs, gribas paskatīties filmu, palasīt grāmatu vai jānobeidz kāds svarīgs darbs, bet neraugoties uz visu augstāk minēto, es uzskatu, ka kopīga gulētiešana vismaz dažas (ar dažas es domāju - vismaz 3) reizes nedēļā ir svarīga veselīgu attiecību sastāvdaļa.

Ja cilvēki kopā neiet gulēt, tad visticamāk vairumā gadījumu arī kopā no rīta neceļas, kopā neēd brokastis, attiecīgi arī neierodas mājās vienā laikā un kopīgi neēd vakariņas, kas tipiskā darba dienā ir vienīgais laiks, kad var pabūt divatā, nemaz nerunājot par regulāru seksu, jo būsim taču godīgi, lai kā kāds te varbūt gribētu sprauslāt, ka to var darīt arī dienas vidū uz veļasmašīnas vai restorāna tualetē, vidējais latviešu pāris ilgstošās monogāmās attiecībās to pārsvarā dara diennakts tumšajā laikā un gultā. Ja kopīgi gulēt iet pavisam reti, kā tas manā gadījumā vismaz pagaidām vēl paldies dievam nav, vienā brīdī var nonākt pie tā, ka esat tikai dzīvokļa biedri, kas dala kopīgu ledusskapi, televizoru un gultu.

Un ar gulētiešanu jau es nedomāju tikai pašu gulēt iešanu, bet gan visu, kas ar to saistās (un šoreiz es nerunāju par seksu), jo gulta ir tā vieta, kur beidzot ir iespējams atslābināties un atslēgties, kur vairs nav nekādu papildus lietu, kas novērstu uzmanību, neļaujot pievērsties otram. Gultā var pamīļoties, parunāt, paklusēt un vienkārši pabūt kopā, kas pēc manām domām ir nepelnīti nenovērtēta un bieži vien novārtā atstāt parādība.

Vīrieti, ja tu šo lasi - es tevi gaidu gultā. 

Aizdomājos par to, ka bieži vien, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, viens no pirmajiem jautājumiem parasti ir: "Un ko tu dari?". Ar domu - kur / par ko tu strādā (lai gan laikam šajos laikos vajadzētu drīzāk prasīt, vai vispār strādā?). Laikam taču liekas, ka no cilvēka nodarbošanās ļoti daudz ko par šo cilvēku var secināt, vai arī gluži vienkārši tas tāds pieklājīgs sarunas uzsākšanas jautājums. Neies taču uzreiz prasīt "Vai tu bieži lieto alkoholu?", "Pastāsti par savu bērnību" vai "Ja tu būtu dzīvnieks, vai tu gribētu būt žirafe vai skudrulācis?".

Kaut kā šis standarta jautājums mani pēdējos 10 mēnešus mazliet kaitina, jo man tad jāatbild, ka pašreiz esmu mājās ar bērnu. Kaitina ne jau tāpēc, ka par to kaut kādā veidā justos neērti, bet gan tāpēc, ka parasti seko reakcija: "Ak, tā, tātad NEKO.." :)

Starp citu, alkoholu lietoju samērā bieži, labāk būtu žirafe, bet par bērnību te būtu rakstīt pārāk gari. 

Šodien beidzot nopirku burkas savai makaronu/miltu/garšvielu atvilktnei un izdzēsu bijušos loverus un tiem tuvu stāvošas personas no dažādu sociālo tīklu draugu listēm. Īsti nevaru saprast, kāpēc to izdarīju tikai šodien, nevis daudz, daudz agrāk, jo tās burkas ir superīgas un man nav vajadzīgi pagātnes rēgi manā intertīklā.

Vai nu tā dēļ, ka nekad neesmu krāpta, tā dēļ, ka neesmu zinājusi, ka esmu krāpta, visu to lieto pārmērīgi sāpīgi neuztveru. Varbūt kaut kādu kompleksu dēļ vienmēr esmu domājusi, ka, ja būtu kaut kas glābjams, tad es glābtu, netaisītu histērijas un prom uzreiz arī neskrietu. Lielākoties es gan domāju, ka, ja viņš gribētu aiziet, aizietu tik un tā, iežēlināt un draudēt tik pat lielas jēgas nebūtu. Fatāliste značit! 

Kolēģis pār plecu ieraudzīja, ka lasu tenku žurnālīti, par to, ka vīrs aiziet no sievas un iespējams, ka citas dēļ. Nekāds uh un ah tas man nešķiet, bet viņš sāka mani ārstēt, ka sievai ir jāseko vīram, ka sieva ir atbildīga par to, ka vīrs nepaliek viens un ne vecāku, ne bērnu dēļ vīru pamest nedrīkst(visdrīzāk tikai tad, ja vīrs normāls!). No vienas puses tas viss izklausījās pēc tādiem šovinistu cūkas murgiem, no otras, ja labi padomā, tā arī ir. Nav jau gluži tā, ka es neticu, ka vīrieši nespēj būt uzticīgi, bet man šķiet, ka viņiem pilnīgi dabiski kāja var paslīdēt vieglāk, jo, kad priekšnieks pieceļas, tad smadzenes klusē! Tāpēc, nerīkojot liekas histērijas un nelamājot visas citas sievietes, periodiski viņiem jāatgādina, ka viņi tiek vēroti. Laikam!