Rozaa burti

Šodien darba darīšanās sanāca pabūt Rīgas Pasažieru ostā. Kamēr ar kolēģiem gaidījām ierodamies priekšnieku, stāvējām pie auto un bijām liecinieki sekojošai ainiņai. Tikko atbraucis prāmis no kura kā skudras plūst ārā cilvēki, kas, loģiski, meklē veidu, kā no ostas nokļūt līdz sev vēlamajai vietai. Taksometri ātri tiek izķerti, bet tad atkal uzrodas jauni. Pie kādus pāris metrus no mums stāvošā taksometra pieiet jauns latviešu pārītis un prasa, vai taksomets ir brīvs, uz ko šoferis atbild, ka diemžēl viņš gaidot kādu pēc izsaukuma. Letiņu pārītis aiziet un burtiski trīsdemit sekundes vēlāk pie vadītāja pienāk kāda daudzbērnu skandināvu ģimenīte un uzdod to pašu jautājumu. Taksometrs raitā angļu valodā neminstinādamies atbild, ka esot brīvs un varot šos aizvest, kur vien sirds vēlās. Skandināvu kungs attiecīgi jautā, cik maksājot brauciens līdz Rīgas centram, uz ko taksometra vadītājs ne mirkli pat nepadomādams atbild - desmit. Ģimenīte tā kā mazliet pārsteigta prasa taksometra vadītājam, cik ilgā laikā līdz centram var aiziet ar kājām. Taksometra vadītājs savelk skābu ģīmi un novelk, ka ar kājām līdz centram būšot vismaz kādu četrdesmit minūšu gājiens. Tā kā ģimenei bija četri diezgan mazi bērni, viņi izlēma par labu taksometram, nemaz nenojauzdami, ka tiek pamatīgi apčakarēti. 

Es tādā kā taisnības sajūtu uzplūdā, kas mijās ar vainas apziņu par to, ka neiejaucos šajā nelielajā krāpnieciskajā gājienā, mobilajā telefonā pierakstīju taksemotra auto reģistrācijas numuru, lai varētu kādai atbildīgajai instancei uzrakstīt e-pastu, bet vēl līdz šim neesmu saņēmusies to izdarīt.