Par garlaicīgo
Es vairs nerakstu, jo man viss ir labi un līdz ar to neesmu pārāk interesanta.
Pēdējā laikā mantinieka gaidīšanas sakarā nākas saskarties ar dažādām valsts iestādēm, ar kurām man nav darīšana bijusi gadiem. Tāpēc uzrakstīšu jums vienu garlaicīgo. Vai nu man ar nerviem vairs nav labi (could be) vai kā, bet visa tā sistēma liekas tik sasodīti nejēdzīga, ka uzsit pamatīgas dusmas.
Piemēram, ģimenes ārstu institūcija. Man ir bijis ģimenes ārsts līdz 18 gadiem. Pēc tam, tā kā bieži vajadzība pēc tāda nav bijusi, tad, izmantojot veselības apdrošināšanas polisi, esmu ik pa laikam piestaigājusi pie dažādiem random ārstiem ARSā. Savukārt mana "spīdošā" ideja par to, ka bērnam varētu dabūt ģimenes ārstu, kas pienākas bez maksas, atdūrās pre to, ka reāli ir tikai viens (!!!) ārsts, kurš man nedrīkstot atteikt pieņemt manu bērnu. Es laikam par daudz biju sadomājusies, bet man kaut kā liekas, ka tā vienkārši ņemt pirmo (un šajā gadījumā vienīgo iespējamo) ārstu, ir kā minimums stulbi, jo ja tev konkrētais speciālists neraisa uzticību, tad kā tu viņam mierīgu sirdi vari uzticēt savu vai sava bērna veselību. Tā kā laiks man ir un nervi mazliet vēl arī, tad laikam vēl mēģināšu, ja tas būs iespējams, to savu vienīgo pienākošos dakteri satikt vēl pirms pirmās vizītes. Bet pricipā laikam velk uz to, ka vajag vienkārši nospļauties uz to visu un morāli noskaņoties regurāli nolikt 25-50 LVL par ārsta vizīti privātā medicīnas iestādē (jo, ja kaut kas nav mainījies, tad bērniem līdz gada vecumam veselības apdrošināšanas polisi laikam taču iegādāties nevar).
Es tiešām nekad neesmu baigi īdējusi par to, cik šajā valstī viss ir nejēdzīgi un slikti. Bet tas laikam tāpēc, ka līdz šim vienkārši vēsā mierā maksāju nodokļus un ne uz ko, kas man no valsts pienāktos, nepretendēju.
Viss. Esmu runājusi.