Kārtējās bābu gaudas par to, kāpēc ir tā kā ir. Tā kā pagaidām pašas dzīvē nav pilnīgi nekā aizraujoša un vienīgā puslīdz aizraujošā nodarbe ir spriedelēt un pasmīkņāt par mūžīgajām raizēm.
Man ir bijušas attiecības. Sākot no tādām, romantiski muļķīgajām, kad varējām viens uz otru blenzt stundām ilgi un bučoties līdz rītam, līdz dzīvošanai kopā un kopīgiem rēķiniem. Es vienmēr esmu domājusi, ka roku rokā aizsoļosim pasakainā saulrietā pēc skaisti nodzīvotas dzīves. Laimīgā kārtā tad, ka viens vai otrs no mums saprata, ka nebūs nekāda saulrieta un viss varētu beigties ar pamatīgu asinspirti, šķīrāmies kā draugi...ummm...lielākoties. Zināmā mērā es ar to pat ļoti lepojos un reizēm tas ir tāds kā lāča pakalpojums sev.Man ir kāds draugs, kuram pagaidām attiecībās neiet nemaz tik gludi. Izskatās, ka nav nedz strīdu, nedz drāmas, ir vienkārši garlaicīga un vienkārša nesaderība. Tā vismaz saka pats puisis. Tā kā es jau ilgi klausos kā viņš runā par to, ka gribētu ģimeni, tad likumsakarīgi ir mani jautājumi par to vai konkrētā meitene ir tā īstā. Nu laikam jau neesot!Pirms pāris gadiem man bija līdzīga situācija, tikai šoreiz tās nebija pāris mēnešu attiecības, bet gan vairāku gadu attiecības. Man jau šķita, ka nekas nenotika kaut kā neparasti un samudžināti. Tad kādā dienā kā zibens no skaidrām debesīm viņš man paziņoja, ka no manis aiziet. Nu...gadās! Aizgāja viņš, jo ar mani ģimeni veidot viņš negribēja un pateica man to tikai pēc krietna laiciņa. Sāpīgākais laikam bija tas, ka viņš atdzinās, ka bija mocījies milzīgi ilgi, teju vai gadu. Tad, kad es mēģināju atcerēties, kurā brīdī es biju sākusi viņam kaut ko uzspiest, tad kaut kā nevarēju atcerēties Pieļauju, ka spiediens, par kuru viņš domāja bija mans jaunais darbs, mūsu(mans ) jauns dzīvoklis un banālā ligzdiņas vīšana. Jā, es ik pa laikam pajautāju par bēbi, bet kura tad nejautā...Beigu beigās es biju nomocījusi cilvēku un jutos slikti. Man šķita, ka viņš bija izniekojis manu laiku. Banāli, bet es to laiku varēju izmantot arī citādi, piemēram, satiekot citus cilvēkus. Šķiet, ka tādu stāstu ir milzīgi daudz un tās nav nekādas traģēdijas. Vienīgais, es nekad neesmu sapratusi, vai attiecībās ar citiem cilvēkiem vispār pastāv kaut kas tāds, kā laika šķiešana? Kurš tad ir tas brīdis, kad top skaidrs, ka attiecību problēmas vairs nevar atrisināt un visam ir jāpieliek punkts?
