« Mārtiņš izdzēra manu vīnu | Main | Par dusmu terapiju »

Par kompleksiem

Ģēršanās kabīnes man uzdzen depresiju. Paskatos uz savu ļumīgo ne-plakano vēderu un mazliet sāku sevi ienīst, tad paskatos uz dibenu un kājām un sāku sevi ienīst vēl vairāk - daļēji par to, ka nevaru saņemties sākt sportot, daļēji par to, ka nepiedomāju pie tā, ko ēdu, bet visvairāk par to, ka joprojām nespēju pieņemt to, ka man vairs nav astoņpadsmit, kad aprises bija tievas un tvirtas tikai tāpēc, nu, ka tā vienkārši ir.

Doma par to, ka līdz vasarai varētu saņemties un atgūt sen zaudēto fizisko formu man liekas ne vien smieklīga, bet arī nomācoša, tāpēc braukšu mājās, nopirkšu čipsus un limonādi, uzcepšu kartupeļus, paraudāšu un naktī murgošu par to, ka esmu palikusi resna un neglīta.

Bet ja nopietni, tad, kā lai saņemas? Gribasspēks noslīdzējis apmēram desimt iedaļas zem nulles un ticība sev tam līdzi.

TrackBack

TrackBack URL for this entry:
http://blogs.burti.lv/mt/mt-tb.cgi/966

Comments (5)

Garāmgājējs:

Būtu interesanti redzēt dzīvē, vai ir tik traki. Lielas aizdomas, ka nemaz tik slikti neizskatās :)))

LP:

Nu, bācc... muļķe mazā... nav jau uzreiz sevi jāienīst... labāk tad liec lietā šīs emocijas un dari kaut ko, ka kas nepatīk...
Es norītem skrienu... ceļos6 un skrienu!

SUPER!!!
Un tas neko nemaksā un ir laba diena pēc tam :)

Sigita:

Sāksim ar to, ka Tev nekas nekur neļum...
Dzīvot stereotipos ir grūti, bet tāpēc nevajag sevi tā mocīt!
Ir cilvēki, kuri ir miljons reižu ļumīgāki - ir jāpriecājas, ka esam jaunas, slaidas un ar visādām labām īpašībām ;)

Eh... būtu laiks, gribasspēku nevajadzētu.

P.S. Mazliet ekstra tauku uz vēdra vismaz mūsu pasaules malā ir normāli. Tipa siltumizolācija sīkajam vai kas tāds. Neatceros, kur to dzirdēju, bet izklausās loģiski.

e:

Lasot shito, saprotu, kaadu fataalu kljuudu neko ljaunu nedomaadams esmu izdariijis savai duudai it kaa pilniigi nevainiigu pieziimi par mazo punciiti izsakot. Dabuushu pa kraagu.

Post a comment