Rozaa burti

Šodien netālu no pirmās tikšanās vietas satiku sava iepriekšējā ieraksta varoni. Es vēl stūrēju, viņš jau kaut kur soļoja kājām. Ar portfelīti pie rokas :) Caur logu pamāju un pasmaidīju, bet viņš nicīgi novērsās.

Vispār jocīgi ar to 8.martu - it kā jau var piekrist ļoti loģiskajam apgalvojumam, ka svētku nevar būt par daudz un lai svinētu ir labs jebkurš iemesls, bet kaut kā man šitais datums īsti nepatīk. Visas tās klišejiskās ziņas par tulpju, šmigas un saldumu tirdzniecības apgriezieniem... Vakardien no rīta ar cienīto & draugiem padzīvojāmies pa 333 trasi, kur viņi centās iznīcināt vienu spītīgi izturīgu auto un, kad vienā brīdī visiem piešķīlās, ka ir 8.marts, bija baigie smiekli - kāds sieviešdienai atbilstošs sarīkojums :) Pēcāk divatā aizbraucām pusdienās un restorānā arī bija jūtami piedomāts pie datumam atbilstoša noformējuma tādā samērā sviestainā izpildījumā. Bet, vispār tur riktīgi varēja novērot, kādu nozīmi šiem svētkiem piešķir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki. Piemēram, pie man visērtāk apskatāmā galdiņa sēdēja pāris tā ap 50, vīrietis varbūt drusku vecāks, dāmai piesarkušu vaigi, sejā liegi apgarota grimase... Viņa jutās tik īpaša ar to vien, ka kopā ar ēdienkartēm oficiante atnesa ūdeni viņas ziediem! Vecis dzēra tikai alu, bet par spīti tam tika pasūtītas divas vīna glāzes - kā jau romantiskā ēdienreizē pienākas, es nospriedu. Tas nekas, ka viena palika neaiztikta :) Viņš sēdēja mierīgs un ikdienišķs, kundzīte, savukārt, bija izteikti pacilāta, raidīja sava kavaliera virzienā kvēlus skatus, vienā brīdī pat piecēlās, apgāja ap galdiņu un nobučoja čalim austiņu. Mīļi, it kā... No otras puses - drusku žēl, jo var noprast, ka šitā viņai negadās pārāk bieži. Noformulēt to varētu tā - šie ir īsti svētki tām sievietēm, kuru vīrieši aizmirst viņas palutināt arī ikdienā un patiešām bez kaut kāda konkrēta iemesla. Un es starp viņām būt točna negribētu, laikam tāpēc man pret to visu ir kaut kāds nē. Protams, tas ir tikai mans viedoklis un sajūtas.

Pārbraucām mājas un es nopriecājos par nedēļas sākumā "tāpat vien" saņemto lilliju pušķi, kurš tieši tagad ir izplaucis pilnos ziedos.

Ziniet, kā var pateikt, ka auto patērē maz diegvielas? Piemēram, es savai pašreizējai mazrijīgajai mašīnai nu nekad nevaru atcerēties, kurā pusē ir benzīna bāka, tā kā tik reti nākas to piepildīt.

Jau kādu laiku - precīzāk pusgadu manā lauciņā akmens pamatots, jo neesmu bijusi ražīga iekš rozā un nekas sakarīgs nav tapis, bet tā nu reiz ir nodeva par to, ka jaunā dzīves vietā arī internets neparādās uz knipja sitiena. Bet nu reiz tas ir atrisināts un tagad beidzot atkal ir tehniskas iespējas te kaut ko ierakstīt.

Protams, arī šis posts ir saistīts ar maniem draugiem - meistariem, ar kuriem man pēdējā laikā ir bijusi visai cieša un intensīva komunikācija.

 Tā nu šodien atnāk Mārtiņš piebeigt pēdējās remonta "astītes". Puika/vīrietis jau tā nekas - centīgs, atsaucīgs, visu izdara pēc labākās sirdsapziņas (vismaz tā es naivi domāju), bet... bija man jāizskrien līdz VID (par šo atsevišķs stāsts - vai tiešām šīs iestādes darbiniekiem vēl joprojām nav skaidrs, kas notiek Latvijā un jābūt max atsaucīgiem, nevis jāizrāda apmeklētājiem, ka klimakss iestājies, viss riebj un optimizācijas draudi ir reāli?!). Saku Mārtiņam - paliec te, zvani, kad būsi galā, braukšu mājās un laidīšu Tevi ārā. Mārtiņš - labi, protams.

Paiet 3 stundas un Mārtiņš zvana - viss kārtībā, darbs pabeigts. Braucu mājās, pieņemu darbu, Mārtiņš, salīdzinot ar rītu, diezgan runātīgs - 15 minūtes stāsta man par spuldzi, ko mainījis u.t.t. Es domaju - nu labi, visu dienu bijis viens pats, lai jau runā. Tikai aizdomīgs alkohola smārdiņš gaisā virmo - es atkal naivi - varbūt vakardienas uzdzīves sekas... Mārtiņš dodas mājās. Es, kā jau pēc saturīgas dienas domāju sevi iepriecināt ar kādu glāzi vīna. Lūkojos pēc jau pirms kāda laika iesāktās pudeles, bet - Tavu brīnumu - pudele satur 2x mazāk kā no rīta, kad pudeli pārvietoju. Ak Tu, Mārtiņ, mazais susur - nu nevarēji pagaidīt kamēr Tevi izlaižu ārā un tad doties uz tuvējo Maximu iepirkt kādu gardumiņu. Bet nē - izlok manu smalko vīnu! Un no kakliņa, jo glāzes un krūzes stāv neaiztiktas. Kas tagad? Nekas - vīns pagalam, jālej ārā, jo, lai kā es uzticētos Mārtiņam, tomēr nevaru zināt, kādas pēdas atstātas uz kakliņa.

Nu skumīgi - kā, mans dārgais lasītāj, lai pēc šī starpgadījuma uzticas līdzcilvēkiem?

Morāle - sava pudele katram pašam jāpieskata.