Rozaa burti

es ļoti labi zinu, ka neesmu pati romantiskākā dāma ciemā. un, ja godīgi tad visu iepriekšējos gadus nosprauslājusi par valentīndienu tā it kā mamma liktu ēst sīpolu zupu un visi mani iepriekšēji vīrieši ir bijuši tādi 'alternatīvie', vienmēr sākuši pīkstēt par kaut kādu kapitālistiskās sabiedrības spiedienu un citām sazvērestības teorijām. mīlestība taču jāsvin katru dienu, bet skuju ikdienā mēs to svinam, ne!?

nu ja, pienāca šogads un es attapos, ka es teju vai pusotru gadu esmu brīva meitene un nav jau gluži tā, ka pie manām durvīm nemitīgi klauvētu lielā mīla. tad nu par to. šodien visu mīlētāju dienā atbraucu uz mājām, kur vienmēr ir mīlestība. visi kontroljautājumi tika izsmelti aptuveni piecu minūšu laikā un tieši tajā brīdī man novibrēja telefons,protams, sāka cilāt jautājumu par manu privāto dzīvi. kur tad jaunieši iepazīstas un, kas tad mani esot vainas, ka tik ilgi mana jūra tik mierīgs (pfff...vienmēr šķiet, ka viņi ir vairāk norūpējušies par to nekā es!). nuja, es taču nezinu, kā tagad iepazīstas. un vispār jo dziļāk mežā, jo vairāk koku un visa tā iepazīšanās jezga ar to ko teikt, ko darīt, kā darīt šķiet tik bezgalīgi sarežģīta, ka liekas, ka jāļauj, lai liktenis tur piestrādā(pfff...). leģendas gan vēsta, ka ļaudis esot iepazinušies uz ielas, sabiedriskajā transportā, rindā stāvot, gaidot savu mīļoto divas stundas pie kojām ar arbūzu(metode visnotaļ efektīva, mana māte ar savu arbūzdžeku dzīvo kopā jau 25-to gadu), šodien vieglāk ir ieiet oranžajā, apskatīties un gaidīt, ka varbūt kaut kas notiks(metode pārbaudīta un lielākoties ļoti neefektīva). lai gan aizvakar ar draudzeni sēdējām pustukšā bāriņā un kā mums šķita, tad mūsu mojo mūs bija pametis jau pirms aptuveni trim dzērieniem. pie blakus galdiņa piesēdās puisis. tad viņš spēji pierausās kājās un piesēdās pie mūsu galdiņa, es gan nezinu, kurā galaktikā viņš izdomāja, ka viņš mūs interesē, jo mēs uzkrītoši runājām viena ar otru un ne ar viņu. šķiet, ka draudzenē pamodās žēlums aptuveni pēc 5 minūtēm viņa beidzot uz jautājumu atbildēja ar pretjautājumu! jauki, aptuveni pēc pāris minūtēm puisis sinhroni mēģināja ļoti 'seksīgi' pieskarties gan draudzenes, gan manam ceļgalam. principā neslikts un drošs solis, taču...no common, izlemt jau varēja! pēc tam es aptuveni pusstundu puisim skaidroju, ka es negribu, lai viņš zvana man un es noteikti nezvanīšu. pagājušajā nedēļā man dejojot kāds vīrietis aptuveni četru dziesmu garumā iztēlojās, ka dejo ar mani(dejoja nepieklājīgi tuvu un izmisīgi centās man pieskarties). arī tad es iedomājos vai viņš ir neatlaidīgs vai viņam tiešām šķiet, ka es viņu neredzu!? jo kādā filmā teica aptuveni tā I like to be talked to before i get fucked!

tad nu pavisam godīgi rodas jautājums par to vai es ticu pasakām vai arī es esmu tikai 'puspālī' materiāls. taču visdrīzāk es neredzu cauri alkohola miglai un nespēju novērtēt to bezgala skaisto dvēseli un ko tur vēl ne...