Rozaa burti

Šodien spēru savu pirmo solīti franču valodas pasaulē - esmu ļoti lepna!

Novēlu sev izpratni, veiksmi mācībās un paliekošas zināšanas :)

Šorīt radio dzirdēju Rimi Valentīndienas dāvanu topu, ko laikam taču paši pircēji veidojuši. Nezinu, vai Rimi nolēmis nodarboties ar nabaga latvju bāleliņu pīāru vai kā, bet ja sievietēm topā bija tādas lietas kā smaržas, ceļojums, nauda, rotaslietas, tad vīriešiem - paštaisīta dāvana, izglītījoša grāmata, saldumi, negaidīts pārsteigums un tādā garā. Es pilnīgi iedomājos, kā vīrietis savai dāmai pasniedz aploksni ar naudu un viņa pretī... nu, piemēram sock monkey.

es ļoti labi zinu, ka neesmu pati romantiskākā dāma ciemā. un, ja godīgi tad visu iepriekšējos gadus nosprauslājusi par valentīndienu tā it kā mamma liktu ēst sīpolu zupu un visi mani iepriekšēji vīrieši ir bijuši tādi 'alternatīvie', vienmēr sākuši pīkstēt par kaut kādu kapitālistiskās sabiedrības spiedienu un citām sazvērestības teorijām. mīlestība taču jāsvin katru dienu, bet skuju ikdienā mēs to svinam, ne!?

nu ja, pienāca šogads un es attapos, ka es teju vai pusotru gadu esmu brīva meitene un nav jau gluži tā, ka pie manām durvīm nemitīgi klauvētu lielā mīla. tad nu par to. šodien visu mīlētāju dienā atbraucu uz mājām, kur vienmēr ir mīlestība. visi kontroljautājumi tika izsmelti aptuveni piecu minūšu laikā un tieši tajā brīdī man novibrēja telefons,protams, sāka cilāt jautājumu par manu privāto dzīvi. kur tad jaunieši iepazīstas un, kas tad mani esot vainas, ka tik ilgi mana jūra tik mierīgs (pfff...vienmēr šķiet, ka viņi ir vairāk norūpējušies par to nekā es!). nuja, es taču nezinu, kā tagad iepazīstas. un vispār jo dziļāk mežā, jo vairāk koku un visa tā iepazīšanās jezga ar to ko teikt, ko darīt, kā darīt šķiet tik bezgalīgi sarežģīta, ka liekas, ka jāļauj, lai liktenis tur piestrādā(pfff...). leģendas gan vēsta, ka ļaudis esot iepazinušies uz ielas, sabiedriskajā transportā, rindā stāvot, gaidot savu mīļoto divas stundas pie kojām ar arbūzu(metode visnotaļ efektīva, mana māte ar savu arbūzdžeku dzīvo kopā jau 25-to gadu), šodien vieglāk ir ieiet oranžajā, apskatīties un gaidīt, ka varbūt kaut kas notiks(metode pārbaudīta un lielākoties ļoti neefektīva). lai gan aizvakar ar draudzeni sēdējām pustukšā bāriņā un kā mums šķita, tad mūsu mojo mūs bija pametis jau pirms aptuveni trim dzērieniem. pie blakus galdiņa piesēdās puisis. tad viņš spēji pierausās kājās un piesēdās pie mūsu galdiņa, es gan nezinu, kurā galaktikā viņš izdomāja, ka viņš mūs interesē, jo mēs uzkrītoši runājām viena ar otru un ne ar viņu. šķiet, ka draudzenē pamodās žēlums aptuveni pēc 5 minūtēm viņa beidzot uz jautājumu atbildēja ar pretjautājumu! jauki, aptuveni pēc pāris minūtēm puisis sinhroni mēģināja ļoti 'seksīgi' pieskarties gan draudzenes, gan manam ceļgalam. principā neslikts un drošs solis, taču...no common, izlemt jau varēja! pēc tam es aptuveni pusstundu puisim skaidroju, ka es negribu, lai viņš zvana man un es noteikti nezvanīšu. pagājušajā nedēļā man dejojot kāds vīrietis aptuveni četru dziesmu garumā iztēlojās, ka dejo ar mani(dejoja nepieklājīgi tuvu un izmisīgi centās man pieskarties). arī tad es iedomājos vai viņš ir neatlaidīgs vai viņam tiešām šķiet, ka es viņu neredzu!? jo kādā filmā teica aptuveni tā I like to be talked to before i get fucked!

tad nu pavisam godīgi rodas jautājums par to vai es ticu pasakām vai arī es esmu tikai 'puspālī' materiāls. taču visdrīzāk es neredzu cauri alkohola miglai un nespēju novērtēt to bezgala skaisto dvēseli un ko tur vēl ne...

Lai arī piekrītu, ka šobrīd Vecrīgā notiekošais drusku robežojas ar haosu, tomēr pēdējās dienās, paklausot gudru ļaužu ieteikumam, esmu  pasākusi izmantot šī kārtējā "sakārtošanas" mēģinājuma sekas - tā kā darbs ir Vecrīgā, tad stūrēju tik iekšā, atrodu brīvu vietu un parkoju mašīnu par baltu velti. Līdz šim viss izdodas ar glanci, pie tam laba sajūta, ka sanāk kaut drusku ietaupīt laiku (citādi jāparkojas kaut kur ellē ratā uz ostas pusi) un naudu uz domes (vai kas nu tur pelna ar maksas stāvvietām) rēķina. Nu, lūk, bet šodien, ārā braucot, sanāca drusku izbaudīt jautrību - lieta tāda, ka vecpilsētā ieliņas, protams, šauras, to mašīnu tur bez sava gala, sanāk rīvēšanās. Mans maršruts veda no Doma baznīcas puses uz izbraukšanu pie Anglikāņiem un, ievērojot zīmes, ir tikai viens veids, kā to paveikt - vispirms jābrauc pa Bīskapa gāti (speciāli tikko kartē apskatījos, kā to "lielceļu" sauc:)). Mana braukšanas puse ir tukša - pretējā saliktas mašīnas, tikt cauri var tikai viens auto. Pieklājīgi pastāvu, pagaidu kamēr daži pretimbraucošie izveic savu ceļu un braucu. Kad esmu ielai pa vidu - pretī iegriežas skaista, zila Honda Accord un mauc man pretī. Es vēl drusku paripinu un apstājos, gaidu, kas nu būs. Puisis arī piestāj un caur stiklu vicina pirkstus manā virzienā, ar domu, ka man vajadzētu mēģināt braukt uz jau tā ļoti šaurās apmales, pielīmēties pie mājas sienas vai darīt jebko citu, lai viņu palaistu. Šajā brīdī es atcerējos, kā mana mamma, kas nokārtoja autovadītāja tiesības, kad man bija gadi 10, jau no sākta gala līdzīgās situācijās teica, ka vīriešu vadītai automašīnai šādā brīdī pazūd atpakaļgaita... Akurāt tāds gadījums. Nu, pastāvēsim - es nodomāju. Džeks (jaunais un progresīvais, nevainojami saželētu frizūru, uzvalciņā un šlipsē, ar ģīmi, kas pašpārliecinātības devas dēļ prasās pēc ķieģeļa) taču kāpa ārā un kliedza, lai es braucot virsū uz tās apmales, viņš tikko tā esot ar pašvaldības policijas busu samainījies - nekādu problēmu! Es pretī pajautāju, kur viņš ir pircis savas tiesības, tad mēs iekāpām atpakaļ mašīnās un pasēdējām vēl kādu brīdi. Man blakus un sēdekļa bija grāmata, tāpēc es neuztraucos, ka varētu kļūt garlaicīgi. Tad viņš kāpa no mašīnas ārā vēlreiz un nāca pie manis jautāt, cik ilgi mēs tā stāvēsim un kāpēc es negribu braukt uz apmales un man nācās skaidrot, ka skrāpēt savu mašīnu viņa steigas dēļ es negrasos, jo bloķēta ir nevis mana, bet viņa braukšanas puse un galu galā - kas viņam traucē paoperēt ar ātrumpārslēgu un pameklēt to jocīgo iespēju, ko daži sauc par "pabraukt atpakaļ"? Citas atbildes kā "uzbrauciet taču uz apmales" nebija, bet beigās viņš neizturēja, iesita pa manas mašīnas spoguli un aizgāja atpakaļ uz savējo, kurai tad nu beidzot bija piebraucis vēl viens gudrinieks aizmugurē, kas man neatstāja citu iespēju, kā padot metru atpkaļ un norādīt viņam uz iespēju iebraukt vārtrūmē. Aizmugurē stāvošajam reverss atradās un mēs sirsnīgi šķīrāmies. Gari, bet garšīgi, jāsaka. Lūk, kādas izklaides, ar tādu indes pudeli kā es sastopoties :)