Rozaa burti

Es esmu gājusi uz randiņiem. Man nav ne jausmas vai tie ir bijuši randiņi, kādiem tiem jābūt. Ja godīgi parasti es pavadu pusi dienu uztraucoties, tad stundas vai pusotras laikā sataisoties, vēl stundu pavadot pārtaisoties un lieta ir darīta. Vai tam ir vajadzīgs kaut kāds kaujas plāns, stratēģija, noteiktas prasības, kas pēc "protokola" ir jāizpilda?

Tad, kas pie velna ir šis, bet, laikam, ko vajag, to vajag!

Diena iesākās draņķīgi.

Kaut vai tāpēc, ka nācās apjaust - pasta nodaļa, kurp es decembrī zvanīju n-reizes (JĀ, MĒS ESAM JŪSU PIEGĀDES ZONĀ; JĀ, ES ESMU PĀRLIECINĀTA - JO MAN IR PIENĀKUŠAS VAIRĀKAS SŪDZĪBAS NO RĒĶINU PIESTĀDĪTĀJIEM, KURIEM JŪS ATGRIEŽAT SŪTĪJUMUS; ES ESMU VAIRĀKKĀRT PĀRLIECINĀJUSIES DĀŽĀDĀS INSTANCĒS, KA JŪS ESAT MŪS APKALPOJOŠAIS PASTA IECIRKNIS), tomēr ir turpinājusi mūs ignorēt & rezultāts - tagad, janvārī, es saņemu nevis vienkārši rēķinus, bet rēķinus X 3...

Nākamā "produktīvā" komunikācija bija ar pagasta būvvaldi (Stopiņu, jas kas), kurp zvanīju, lai pavaicātu, kāds process būs jāpieveic, lai nodotu dzīvojamo māju ekspluatācijā. Dāmai otrā galā jūtami dzisa kafijas tase, attiecīgi - nāciet un es jums iedošu sarakstu ar vajadzīgajām izziņām. Ja ne nākamās 8 telefonsarunas minūtes (JŪS KO - GRIBAT, LAI PIEŅEMU JŪSU OBJEKTU PA TELEFONU?!  Nē, tikai labprāt aiztaupītu sev trīsreizēju jūsu biroja apmeklējumu...) rezultējās ar to, ka (par laimi) uzzināju dažus "mazsvarīgus" sīkumus, kas citādi būtu man atspēlējušies ar trīsreizēju Stopiņu pagasta Būvvaldes apciemojumu...

Vakars noslēdzās ar kaismīgu strīdu. Mātes dzīvesbiedrs - īsts, rūdīts "vecā kaluma" čalis - bija gatavs diskutuēt līdz rītam, kad es naivi apgalvoju, ka mana nostāja ir tāda - ja pret kaut vai ikdienišķu ierēdņu (pārdevēju, skoltāju, žurnālistu) nolaidību neiestāsies neviens, tad tiešām TAS NEKO NEMAINĪS. 

Man šķiet, ka tā arī ir mūsu lielākā bēda - neviens netic, ka piliens jūrā kaut ko nozīmē.

Bet, ja tādu pilienu ir vairāk... Simts, tūkstotis, desmit tūkstošu?

Nu ne jau visas, bet tik, tik daudzas sievietes vienmēr gražojas, pīkst un čīkst, ka ir ļoti resnas, ka krūtis par mazu, krūtis par lielu, kājas līkas, veikalos nav īsto izmēru. Pīksti un čīksti parasti nekad nebeidzas un nekad nemainās. Lielākoties jau gribās dzirdēt no vīrieša, ka viss ir kārtībā, ka labāk nevar būt. (Vēl patīkamāk ir tad, ja viņa(sieviete) pati redz tos trūkumus un vīrietis neizpratnē iepleš acis)Piedāvāt risinājumus un ieteikt kaut ko ir pilnīgi lieki, jo to uztvers kā apstiprinājumu tām bābu gaudām! Un atkal jau SKANDĀLS!Tāpēc pieļauju, ka lielākoties večiem skola ir rokās un viņi sāk slavēt, priecāties, smaidīt un puķes dāvināt.

Jā, nu tajā brīdī, kad vīrietis pasaka :"Nē, nē, mīļā es tevi mīlu tieši tādu kāda esi. Izmēram taču arī nav nozīmes!" tad dāmas pasmaida...nu nav pasaulē taisnības, nav! 

Tā kā divu pārsistu autoriepu dēļ uz laiku esmu palikusi bez mašīnas, jau atkal sanāk kontaktēties ar taksometru vadītājiem, kas vispār ir diezgan kolorīts kontingents.

Šovakar man pagadījās tāds, kas par visām varītēm mēģināja izprovocēt kaut jebkādu sarunu, kas viņam kaut cik raiti sanāca tikai manas iedzimtās pieklājība dēļ. Un centās viņš ne pa jokam:

- par laikapstākļiem (bet protams!) - ka sen nav bijušas salnas, ka šonakt būs un pagājušogad vispār...

- par to, cik laiks ātri skrien (vairs tikai dažas dienas un jau cits mēnesis, tu tikai padomā)

- par BMW jaunākajiem pārdošanas rezultātiem un to salīdzinājumu ar pagājušo gadu

- par sakarību starp krīzi un sastrēgumu mazināšanos

- par jaunās bibliotēkas projektu (vai patīk un vai vajag)

Un tad vēl man ik pa laikam tika norādīts uz viņaprāt amizantām situācijām uz ceļa (paskat, paskat, kā tas smagais nelaiž to Opeli!). 

Protams, par ielu, kurā es dzīvoju, viņš pat dzirdējis nebija, jo "pavisam nesen taču te tāda iela nebija".