Rozaa burti

Visi jau zina, kā man "veicas", ja runa ir par sīkām ar veselību saistītām ķibelēm - te aizķeros pati aiz savas kājas, nokrītu un satraumēju roku, te acs aizpamst, balss pazūd un galvu pret grāmatplauktiņu pārsitu, nemaz nerunājot par to, ka māku ar gludekli apdedzināt kājas daļu, ko principā jau var dēvēt par dibenu.

Pusotra gada laikā, ko strādāju šajā darbā ne reizi neesmu ņēmusi tādu īstu slimības lapu. Tā kā priekšniecība ir diezgan demokrātiska, tad reizēs, kad man ir gadījusies kārtējā ķibele vai slimībiņa, es vai nu aizeju mājās ātrāk, paņemu brīvu vienu, maksimums trīs dienas vai darba laikā aizeju pie ārstiem, bet citādi esmu diezgan cītīga darbiniece un bezdarbībā ilgi nosēdēt nespēju, tāpēc esmu bijusi ierindā arī bez balss, kliba un ar nefunkcionējošu labo roku (jāpiebilst gan, ka ne vienlaicīgi). Šoreiz, nogulējusi mājās divas no valsts svētku brīvdienām un trešdien darbā apklepojusi un nopunķojusi visus kolēģus, nolēmu netēlot varoni un devos pie ārsta, kas man strikti noteica, ka nekāda strādāšana nebūs - jāsēž mājās ar saviem baciļiem un jāārstējās.

Stāsts jau patiesībā par to, ka citu ārstu augstās noslogotības dēļ man nācās iet, šķiet, pie tās pašas simtgadīgās homeopātes, par kuru pirms kāda laika šeit rakstīja Zane. No vienas puses ir pat labi, ka man gadījās aiziet tieši pie viņas, jo pēc tipiskā-vienaldzīgā ārsta apmeklējuma šobrīd es visticamāk rītu kārtējo antibiotiku devu, ko pēdējos gados nācies uzņemt visai pamatīgos daudzumos, ņemot vērā dažādas traumas, ieskaitot arī divdesmit astoņas skrūves manā sejā.

Lai arī parasti esmu visai skeptiski noskaņota pret visādām tautas metodēm, un pārāk slinka, lai dzertu zāles, kas nav maza-maza-smuka-divreiz-dienā-dzerama-tabletīte, šoreiz ņemu vērā visus dakteres norādījumus, ārstējos ar kaut kādiem brīnumpilieniem, elpoju tēju-tvaikus un pa karotei strebju visai pretīgu dziru, kas sastāv no maltiem ķiplokiem, citrona un medus. Pagaidām smirdu pēc veca jūrnieka un izskatos pēc mazgadīga narkomāna, bet progress ir jūtams.