Kaut kad sen, sen kāda veca krievu kinodīva teica, ka tikai divdesmitgadniekiem vientulība un ikdienas apātija var šķist tik nedabiska un nepārvarama.
Kādreiz bija krietni vienkāršāk. Bija forši darīt, ko gribi, iepēra iepazīšanās process, pirmā tikšanās, satraukums un tā neziņa. Bija interesanti! It kā jau nemaz nav pagājuši tik daudz gadi, bet rodas sajūta, ka kāds elpo pakausī. Pirmkārt,(atļaušos aizņemties domu!) visi viens par otru jūk prātā, otrkārt, uz pirkstiem var saskaitīt draudzenītes, kas vēl nav mātes, negrasās par tādām kļūt un neplāno, treškārt, nupat, nupat jau jāsāk interesēties par pirmajiem pretgrumbu krēmiem. Aptuveni pusdiena paiet nebeidzamos, pašizdomātos dialogos par to, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu vai varbūt ar visiem pārējiem(?) un tad jau tiek veikta īsta psihoanalītiska diagnosticēšana, kur tiek vainoti mātes trešās pakāpes brālēnu dēli, kas saukājušies sliktiem vārdiem, tad tiek izpreperētas visas iepriekšējās attiecības(ļoti produktīvi!). Tad, kad mamma sāk dot padomus, kur jauni ļaudis mūsdienās iepazīstās un tad šķiet, ka ir baigās auzas.
Un, ja tā stipri, stipri padomā, tad bail jau paliek no tā, kas pakausī elpo nevis no tā, kas notiek.
