Rozaa burti

Šovakar nejauši sanāca tvarstīt vienu zaglēnu. Braucu mājās un redzu, ka viens izstumj no sētas motorolleru un šim pakaļ metas likumīgais īpašnieks. Zaglēns motorolleram virsū un šķērsielā iekšā, es daudz nedomājot braucu pakaļ, pa ceļam savācu noskrējušos īpašnieku un panācām gan kriminālo elementu , vecumā tā ap gadiem 16. Es pat nobīties nepaspēju, lai gan tur tās ielas tādas šauras un tumšas, ja tā padomā, kas var zināt, kas viņam par cīņubiedriem tur varēja gaidīt, varēju vēl bez mašīnas palikt. Bet nu viss labs, kas labi beidzas.

Ja es ar savu tēvu tagad parunājos par mūziku, mēs principā esam uz viena viļņa. Tad, kad mēs klausamies mūziku braucot mašīnā mēs esam uz ļoti atšķirīgiem viļņiem. Tad, kad studiju gadoos viņš klausījās mūziku viņš bija neprātīgi stilīgs un, ja vajag arī tagad var runāt milzīgi ilgi par rokmūziku un pat interesanti un prātīgi. Tagad mašīnā skan LR2.

Tad nu es domāju, kā nākas, ka viss mainījies un vai arī mēs klausīsimies kaut ko līdzīgu LR2? Vai es klausīšos mūziku, ko klausīsies mani bērni? Vai es pavilkšos uz to mūziku, kas man patīk tagad vai arī es atgriezīšos pie mūžīgajam vērtībām ala The Beatles, The Rolling Stones, Queen,James Brown, Aretha Franklin ...nu, jā, sapratāt!

5dien pirmo reizi nakšņojām jaunajā mājā. Tās sajūtas ir grūti aprakstīt, it īpaši man, kas pēdējo reizi kaut ko, ko var nosaukt par dzīvesvietas maiņu, piedzīvoja 7 gadu vecumā. Katrā ziņā, bija un ir fantastiski labi. To es norakstu uz pirmreizīgumu - jau šorīt pamosties šeit bija druscītiņ pašsaprotamāk. Superīgā atšķirība tikai tāda, ka spīd saule, tāpēc - jāsaģērbjas un jādodas palīgā vīram pieskrūvēt dažus pēdējos sētas dēlīšus :)

Visas tās runas par krīzi man reāli jau aknās sēž, ne par ko citu vairs vispār neviens nerunā. Visi tik skrien mainīt eirikus un vaimanā, ka gals klāt. Personīgi es krīzi neizjūtu, patiešām pilnīgi nekā. Ja nebūtu visas tās ažiotāžas, vispār dzīvotu laimīgā neziņā.

Kaut kad sen, sen kāda veca krievu kinodīva teica, ka tikai divdesmitgadniekiem vientulība un ikdienas apātija var šķist tik nedabiska un nepārvarama.

Kādreiz bija krietni vienkāršāk. Bija forši darīt, ko gribi, iepēra  iepazīšanās process, pirmā tikšanās, satraukums un tā neziņa. Bija interesanti! It kā jau nemaz nav pagājuši tik daudz gadi, bet rodas sajūta, ka kāds elpo pakausī. Pirmkārt,(atļaušos aizņemties domu!) visi viens par otru jūk prātā, otrkārt, uz pirkstiem var saskaitīt draudzenītes, kas vēl nav mātes, negrasās par tādām kļūt un neplāno, treškārt, nupat, nupat jau jāsāk interesēties par pirmajiem pretgrumbu krēmiem. Aptuveni pusdiena paiet nebeidzamos, pašizdomātos dialogos par to, ka kaut kas nav kārtībā ar pašu vai varbūt ar visiem pārējiem(?) un tad jau tiek veikta īsta psihoanalītiska diagnosticēšana, kur tiek vainoti mātes trešās pakāpes brālēnu dēli, kas saukājušies sliktiem vārdiem, tad tiek izpreperētas visas iepriekšējās attiecības(ļoti produktīvi!). Tad, kad mamma sāk dot padomus, kur jauni ļaudis mūsdienās iepazīstās un tad šķiet, ka ir baigās auzas.

Un, ja tā stipri, stipri padomā, tad bail jau paliek no tā, kas pakausī elpo nevis no tā, kas notiek.