Rozaa burti

Apmēram desmit-divpadsmit gadu vecumā dabūju pamatīgu rājienu no vecmammas, jo, šūpojoties piemājas kļavā iekārtajās šūpolēs, pilnā rīklē dziedāju Jaunība, jaunība, sārtais vīna trauks! Dzer no tā, līdz rudens salnās novīst dzīves lauks. Pēc vecmammas domām tik mazam bērnam neklājās dziedāt par alkoholu (diez ko viņa teiktu, uzzinājusi, ka mašīnā visa ģimene mēs bieži vien dziedājām veselu lērumu tēva studenta vienības laiku dzērāju dziesmu, no kurām es pirmo reizi uzzināju, kas ir kortelītis.)

Nu labi, varbūt tā nav gluži pati ģeniālākā atklāsme, bet, jēziņ, kā gan laiks skrien. Tā vien šķiet, ka pēdējā laikā  manā dzīvē ir tikai trīs dienas - pirmdiena, piektdiena un sestdiena, atlikušās četras kaut kā nemanāmi izslīd caur pirkstiem kā smiltis, pazūd darbā vai vientuļos vakaros pie zilā ekrāna, paiet, izčib, aizlido kā gājputni, kas nekad neatgriezīsies.

Pēc trīs mēnešiem man paliek divdesmit četri, bet es pat vēl neesmu paspējusi pierast pie tā, ka man vairs nav divdesmit. Bail, ka vienā brīdī pamodīšos un man būs trīsdemist. Tikai nepārprotiet, es nebūt neuzskatu, ka trīsdesmit ir zārka pirkšanas laiks, es pazīstu vairākus cilvēkus, kas pēc trīsdesmit dzīvo gandrīz pilnvērtīgu dzīvi (tiem, kas nesaprot - joks, hā-hā), tomēr sešpadsmit gadu vecumā es domāju, ka divdesmit četros gados es jau noteikti būšu, ja ne apprecējusies un apbērnojusies, tad vismaz dzīvošu ar kādu kopā (ar kādu, es domāju vīrieti ar ko man ir ārkārtīgi nopietnas un skaistas attiecības).