Rozaa burti

Tā kā šovakar Air koncertā man bija mugurā krekliņš (protams, rozā) ar uzrakstu "This is so going in my blog", tad bez maz jūtu pienākumu uzrakstīt par to, kā bija. Un diemžēl nevaru teikt, ka bija baigi labi. Es gan ar Air daiļradi neesmu pārāk aizrāvusies, dziesmas, protams, gandrīz visas bija zināmas un patika, par daudzām pat bija pārsteigums, ka arī tas ir Air. Bet koncerta rīkotāji acīmredzot bija pārrēķinājušies ar to, cik daudz cilvēku var satilpt Sapņu fabrikā. Pirmo reizi skatījos tur koncertu, kura laikā varēju redzēt izpildītājus, tikai pastiepjoties uz pirkstgaliem (un es neesmu sēdoša suņa auguma izmērā, bet 177cm). Skaņa arī nebija laba un visam tam bija tāda krietna mazuma piegarša. Pie tam nokavēju sākumu, jo pirms koncerta nācās stāvēt 30min milzu garā rindā. Visā visumā tāds 3 ar mīnusu.

Atvaļinājums - tas ir forši, pie tam atvaļinājums Ņujorkā ir pat vairāk kā forši. Šodien izstaigāts tik daudz, ka likās, kājas tūlīt sāks ceļos uz otru pusi locīties, nogurums milzīgs. Laiks kupumā labs, bet uzvedas kā tāda sieviete klimaksa vecumā - te karsti, te atkal auksti, līdz ar to virsjaku, šķiet, šodien kādas reizes 15 vilku nost un atkal virsū. Angļu valodu dzird maz. Mans šodienas mīļākais brīdis - nesteidzīga alus (jā, alus, es zinu, ka daži mani draugi par to noteikti ļoti lepojas ar mani!) dzeršana ar skatu uz Bruklinas un Manhetenas tiltiem. Jā, un nedomājiet, ka sievietes te staigā uzcirtušās kā tādas Kerijas Bredšovas - visumā ir labāk par Rietumeiropas dāmu kankariem, bet līdz Seksam & Lielpilsētai ir ļoooti tālu. Jā, un Chinatown in kā pilnīgi atsevišķa pasaule, kur, kā izskatās, populārākie biznesi ir svaigu jūras produktu tirdzniecība un frizētavas, bet angļu valoda laikam tiek uzskatīta par ne pārāk nepieciešamu prasmi.

Tupmāk vēl. Stay tuned :) 

- Ja pastaigā pa Brodveju, 5to avēniju, nu, to rajonu, tad var arī Kerijas Bredšovas līdzinieces manīt.

- Te var ļoti labi iešopingot un pa labām cenām, ja ir iekšā mazliet pameklēt. Es gan pagaidām neko daudz neesmu nopirkusi, jo izvēle ir milzīga, līdz ar to izvēlēties grūti. Un kurpes, KĀDAS kurpes!

- Biju iedomājusies, ka Centrālparks būs kaut kas iespaidīgāks. Tāpat arī Apple store vīlos - gaidīju nez kādus zilus brīnumus. Joprojām gan vēl domāju, vai nopirkt iPod Touch.

- Alkohols ir slikts. Man šodien ir gadsimta paģiras, kuru dēļ es pusi dienas vienkārši gulēju. 

- Mani, šķiet, reizes 50 dažādas pārdevējas ir nosaukušas par "Hon" un "Sweety".

- Nemaz tik daudz resnu amerikāņu te neredz. Un vispār - te ir tik daudz iespēju ēst veselīgi un tajā pašā laikā garšīgi, ka grūti saprast, kāpēc jārij visādu neveselīgu un treknu fastfoodu.

- Populārākas svešvalodas, ko dzird uz ielas, ir krievu un vācu.

- Vispār man te patīk. Varu iedomāties sevi te dzīvojam, vismaz kādu laiku. 

Viens no spilgtākajiem US iespaidiem man noteikti ir Brighton Beach, kas, kā rakstīts gar ceļmalām atrodošajos plakātos ir "Little Russia by the sea" un ir tāda savdabīga miniKrievija, kas iesprūdusi pagājušā gadsimta 80.-90.gados. Dzīvo tur gandrīz tikai krievu pensionāri, visi uzraksti visapkārt gan angļu, gan krievu valodās (tai skaitā, piemēram, arī uz ātrās palīdzības mašīnām). Uz ielas tirgo augļus, belašus un visādus visneiedomājamākos štruntus, krievu onkulis tirgo zefīrus un bļauj ruporā: "Očeņ harošiji zefirčiki". Centrālā iela visā garumā nosēta ar maziem veikaliņiem, kafejnīcām, firzētavām, ielai pa vidu dzelzceļa pārvads, nepārtraukts troksnis. Veikali tādā old school stilā - lielas krievu madāmas priekšautos un rozā krāsotām lūpām stāv aiz letes un nogriež desu, iesver biezpienu.

Ēdām kafejnīcā, kas saucās Oceanview Cafe - protams, nekāda skata uz okeānu nebija, bet gan uz to pašu dzelzceļu. Tāda plastmasīgi galdi un krēsli, oficianti baltos kreklos un nolaizītām firzūrām, oficiante melnos minisvārkos, kas knapi sedz pēcpusi. Pie sienas uzraksts, ka par sava alkohola lietošanu jāmaksā 5$ un ka pie viņiem var iegādāties saldētus pašmājas pelmeņus līdzņemšanai. Ēdienkartē, protams, soļanka, borščs, pelmeņi, vareņiki, kompot, kartupeļi ar siļķi un tamlīdzīgas lietas. Divi televizori, kuros rāda krievu TV kanālos dziedošās estrādes zvaigznes. Pie sienas piecas bildes, kurās redzami iestādes saimnieki ar, acīmredzot, slavenībām, divās bildēs personāži neatpazīstami, atlikušajās visās trijās Nikolass Keidžs.  Ķieģelīša maize, skābais krējums metāla trauciņā uz kājiņas, viss kā nākas. Garšīgi bija ļoti, noskaņa ekselenta.

Pati galvenā doma, kas rodas, uz visu to skatoties, bija "un viņi tiešām to visu nopietni?". Jo kopskats ir kā tādā komēdijā par padomju laikiem. Katrā ziņā neizskatās, ka tauta jokotu, bet gan ir pieņēmuši to dzīves modeli, kāds tas bija, viņiem izceļojot no dzimtenes un saglabājuši to līdz pat šai baltai dienai.

Ja kādreiz sanāk būt šajā galā - noteikti aizbrauciet. 

Viena no spilgtākajām atmiņām par Londonas izbraucienu.

Mierīga rudens pastaiga pa Green parku netālu no Bekinghemas pils - mierīgie angļi silda manu mietpilsones sirdi ar pieklājību, lēnību, karstu kafiju un tā... Pēkšņi ievēroju divas daiļavas diezgan mērķtiecīgi startējam pie manis un mana līdzbraucēja ar jautājumu: "Možitje vi, požalusta, datj komentar dlja ruskogo žurnala Cosmopoliten?". Man diezgan liels apjukumus, nesaprotu, kā viņas zina, ka runāju krieviski, jo no visiem 200 cilvēkiem, kuri atradās ap mums 50 m rādusā tikai mēs tikām izvēlēti šai satraucošai misijai.

Tikai tagad nevaru saprast kā man būt - priecāties, jo, kā zināms, krievu sievietes tiek uzskatītas par visnotaļ skaistām un, ja jau mani notur par krievieti, varbūt patiesībā esmu nepārspējama daiļava... Vai arī - lai kā mēs censtos, lai cik ilgs laiks nepaietu un lai cik spēcīgi mūs ietekmētu globalizācija, mēs vēl joprojām esam "tie - tūristi no Austrumeiropas".... Jāpiezīmē gan, ka diez vai trāpīsim komentāru slejā, jo apjukumā sarunāju tādas "orģinālas pērles", ko droši vien tik tiešām var pateikt tikai tūrists no Austrumeiropas. Ak vai - cik žēl...

Visas te ceļo un ceļo... Es arī gribu! Tā nu taisamies nākamnedēļ aizlidot pie makaroņņikiem ciemos - aizlidot un kaut kur tur pavizināties. Šajā sakarā ļoti noderētu padoms - izdomāju nopirkt Tom Tom -  One Europe 31, piemēram, izskatās ok, cik nu es jēdzu. Gribētos zināt, ko iegūstu un ko zaudēju, nepērkot kādu dārgāku variantu. Enīvan? :)

Principā, esmu šokā par notiekošo CSDD... liekas, ka tur darbojas ideāli nostrādāta naudas pelnīšanas mašīna, un tikai īpaši apgaroti cilvēki, vai tie, kas dzimuši laimes krekliņā, mūsdienās var iegūt tiesības ar pirmo braukšanas eksāmena reizi!

Ejot uz braukšanas eksāmenu, jau biju noskaņojusi sevi, ka inspektoram ļoti dažādu personisku iemeslu dēļ varētu nepatikt mans braukšanas stils, bet uz tik klaju muļķību tomēr nebiju gatava.

Jaunā braucēja uzdevums ir iekļauties satiksmes plūsmā un ievērot visus Ceļu satiksmes noteikumus, ko es godprātīgi arī darīju, bet nu sorre, iešķiebt man punktus par to, ka no 1mā pārnesuma pārāk ātri pārslēdzu uz 2o (2000 apgriezieni mazam Golfiņam, kurš jau pie 1500 rūc kā negudrs) ir stulbi. Un kā milzīga oga manai sarūgtinājuma kūkai pa virsu ir fakts, ka 10 (jā, 10!!!) punkti tika piešķirti par intervāla neievērošanu.

Tiesa gan, man nav saprotams, kā intensīvas satiksmes apstākļos, iespējams ievērot inspektora minētos 2 m, ja ceļa abās malās noparkotas mašīnas + ir divas joslas katrā braukšanas virzienā...

Jā, gados jaunie inspektori ir īpaši nežēlīgi un piekasīgi!

Fakts, ka sarežģītās situācijās rīkojos adekvāti un netraucēju satiksmi ar savu čammāšanos, noteikumus nepārkāpu, neliekas inspektoram pietiekami svarīgs manas vadītprasmes noteikšanā...

Kāds gudrs vīrs vecā filmā (They Live, 1988) reiz teica: "I came here to chew bubblegum and kick some ass! And I'm all out of bubblegum..." So get ready, bi***es, pacietību zaudējusi neesmu :D

Pēc ilgāka pārtraukuma nesen atkal intervēju profesoru Robertu Ķīli. Pēc tās sarunas gandrīz burtiski "pa pieri iesita", cik liela daļa taisnības ir tam samērā nodrāztajam teicienam - vīrieša seksīgākais orgāns ir smadzenes. Es ceru, ka vismaz viņi paši to apzinās :)

Nopirku kurpes. Skaistas. Uz 10cm papēža. Šodien pagaidām esmu nostaigājusi vien pārdesmit metrus un liekas, ka dienas beigās man vienkārši nolūzīs pēdas. Un viss tikai tāpēc, ka kurpes ir SKAISTAS. Labi, ir arī ērti mašīnā spiest pedāļus un vēl var visiem standarta izmēra cilvēkiem skatīties pāri.

Vot, bābas. 

Reiz mans labais draugs Elvis, todien tērpies viscaur brūnā apģērbā, nopētīja sevi no galvas uz kājām, nopūtās un teica: "Ehhh.. tā kā tāds sūds". Un šorīt, sevi apskatot spogulī pirms došanās uz darbu, es padomāju tieši to pašu.

Šķiet, pēdējā laika lielākā muļķība, ko esmu redzējusi reklamējam, ir "šampūns pakāpeniski grieztiem matiem". Kāda sasodīta starpība, kāda frizūra, izvēloties šampūnu?

Droši vien nebūs ilgi jāgaida līdz tādām inovācijām kā "kaķu barība melnbaltiem kaķiem", "tualetes papīrs kreiļiem" un "limonāde programmētājiem".