Tikai divdesmitgadniecēm vientulība var šķist tik traģiska un nepārvarama. Un gribi vai negribi jāsmej pašai par sevi. Nevaru sevi iedomāties pēc 10 gadiem sēžot vienu pašu mājās un nopietni apsverot domu par kaķi, jo ir taču (tagad smaidu) tik...tik...vientuļi, vientuļi.
Un vēl komiskāku visu padara mammas un tēta jautājumi.
Comments (5)
Nebēdā, viss būs :)
Posted by Cone | August 20, 2008 6:59 PM
Posted on August 20, 2008 18:59
Godīgi sakot, es saredzu visām šīm 25-35 gadniecēm kopīgu iezīmi. Viņas nespēj sevi pozicionēt kā gādīgu māti bērniem un sievu, kura rūpējas par vīru (banāli, tomēr tas tā ir).
Plus vēl viņām ir paradums pulcēties bariņos (draudzeņu kopās), kas samazina viņu jau tā niecīgās izredzes.
Posted by Oj.Ka. | August 20, 2008 7:07 PM
Posted on August 20, 2008 19:07
Patiesībā es nebēdāju! Man vienkārši pašai par sevi smiekli nāk. Nodevos tādiem saldsērīgiem spriedelējumiem.
Un, Ojār, arī tā vecuma vīrieši mēdz pulcēties baros, vaksēt kājas, iet pie manikīra trīsreiz biežāk nekā viņu māte, glīti izplūkāt uzacis un uzkrāstot skropstas, nevis satikties ar tām sievietēm, jo tā ir vieglāk, kas tik pat samzina šo sieviešu izredzes. Bet, ja tā nopietni, tad stāsts nebija par to. Stāsts bija par to, ka ne viss tik melns, kā to mālē.
Posted by Linda | August 20, 2008 7:21 PM
Posted on August 20, 2008 19:21
Zinu, zinu, sievietēm patīk raupjie tēviņi:) nevis visādi solārijos cepinātie
Posted by Oj.Ka. | August 20, 2008 8:11 PM
Posted on August 20, 2008 20:11
smilšpapīraini veči.
Posted by Linda | August 20, 2008 8:38 PM
Posted on August 20, 2008 20:38