Rozaa burti

No šīs dienas es bijos laikam ļoti, jo visu nakti berzu veco un jauno dzīvokli. Mazais brālis nāk uz Rīgu.

Šorīt pamodos tāda tramīga un sēdēju uz dīvāna nikni šupājot kāju! Zvans pie durvīm, es atveru un cirks varēja sākties. Pirmais dzīvoklī iesoļoja sīkais, rokās stiepdams smieklīgu groziņu pilnu ar tomātiem un, protams, otrā rokā tikko nopirktais laptops. Nākamā soļoja mamma, kas nesa veselas divas segas un pledu, tad nāca ome, kurai rokās bija lielas grozs ar bumbieriem un ievārījumu burkām. Saprotams, ka opis neko nenesa, jo viņš knapi iet, kur nu vēl panest kaut ko. Pēdējais bija tētis, kurš nesa milzīgu čemodānu. Fiksi, fiksi visi sasēdās uz dīvāna un un māte sāka cilāt ārā sīkā drēbītes, kuras vēl nebija izžuvušas. Es jau sāku pabaidīties, ka nupat, nupat māte no kabatām izvilks kaut kādus dezinfekcijas līdzekļus un sāks pucēt visu, jo pirms čemodāna atvēršanas uzmanīgi tika inspicēts katrs stūrītis un drēbju skapis, ātri tika sadalītas mēbeles, kuras kuram tiks un kāpēc.

Kā šodien atceros to dienu,kad man bija jābrauc uz Rīgu studierēt (pirmā studiju diena bija mana pirmā diena Rīgā bez pavadoņiem, tā kā varat iedomāties manu apjukumu!). Katrā ziņā es atbraucu uz Rīgu ar vienu mugursomu un tašu ar gultasveļu! Un...ech...kā to varzu var nemīlēt. Kā Ieva saka, ka viņi mani mīl tik traki, ka gatavi mani prātā sajucināt!