Rozaa burti

Skan mazliet kā izaicinājums. Un g[apēc gan nevari būt pati arī šādi, publiski? Jo ko gan - viduslaiki it kā ir pagājuši, pirmslaulības sekss ir plaši sastopams arī izteikti katoliskos pāros, un guess what - visi esam cilvēki. Ja vīrietis lasa - nu labi, lai jau. Tikai tad nevari teikt publiski to, ko nesaki viņam. Delikāti, emm, teiksim neesmu daudzus vīriešus sastapis, kas labā kompānijā izvairīsies no diskusijas par tēmu "kādas sekretāres/asistentes ir vislabākās" utt., tā ka gan jau ka sapratīs.
Un par tēmu māsas - vienīgie, kas zinās, kas ir kas, būs cilvēki, kuri zina kas esi reālajā dzīvē, kuriem, droši vien, tāpat daudz jau atklāj. So f*** what?
Atbalstu nepareizus, nesamākslotus un patiesus cilvēkus (izteikts politkorektums un daļēji no tā izrietošā liekulība vnk ir apnikusi)! :) Tajā pat laikā tāds blogs savā ziņā ir arī cilvēka vizītkarte, līdz ar to būs ļaudis, kas vienkārši nesapratīs un izdarīs nepareizus secinājumus, līdz ar to risku izvērtēt vien pati vari...

Ū, komentārs garāks par pašu ierakstu. Interesanti.

Šī atkal ir viena no tām situācijām, kad no malas ir viegli pateikt to, ko tikko pateici, bet reālajā dzīvē ir tā, ka cilvēki tiešām nesaprot, nosoda, vērtē, pārprot, izdara kaut kādus neizprotamus secinājumus.

Nedomāju un neuzskatu, ka šobrīd mani ieraksti būtu samāksloti vai liekulīgi, bet pavisam noteikti ir tā, ka rakstot es reizēm mēdzu lietas mazliet pieklusināt, piedomāt par to, kā jutīsies un ko padomās man tuvu stāvošie cilvēki, kas to lasa. Un ne jau tāpēc, ka es dzīvotu kaut kādu slepeno-dubulto dzīvi, kurā es guļu ar vīriešiem par naudu un šņaucu kokaīnu, bet vienkārši aiz tā paša iemesla, ka kaut kādu sāpi, pozitīvu vai negatīvu pārdzīvojumu ir vieglāk izkliegt interneta vides plašumā anonīmi, nevis rakstīt, zinot, ka to lasa ģimene, draugi, bijušie, esošie, kas arī ir tikai cilvēki un mēdz pārprast un izdarīt tos pašus greizos secinājumus. Un ir jau arī tā, ka ar visiem par visu tomēr nerunā un gribas arī tās pašas māsas mazliet pasargāt un nelikt viņām domāt par to, kāpēc es vienu vai otru reizi jūtos kaut kā sliktāk un nomāktāk, jo tās sajūtas jau nāk un iet un ne vienmēr gribas citus uztraukt ar to, ka, lūk atkal kārtējās likstas ar vīrieti un tāpēc jūtos slikti.

Pardon par to garumu :)
Istjinu glagoljite... Par tēmu kā reiz ne pārāk sen sanāca man saruna ar dažiem labi pazīstamiem, pat teiktu draugiem. Tika izteikts komentārs, ka es varu atļauties ceļmalā piestāt pačurāt, un parasti, ja nav dikti blīva satiksme un baigi vējš nepūš (ja ziema, snieg, tad vējā nav forši) mierīgi pačurāt, un arī daža garāmbraucoša mašīna mani neuztrauc. No vienas puses mazliet vulgāri sanāk. Un tad aizdomājos līdz vienkāršai domai - stāvoklis sabiedrībā uzliek zināmus rāmjus, un kamēr esi kaut kur pa vidu ar tendenci mazliet uz augšu, tikmēr nevari atļauties neko tādu, ko "citi var nesaprast", tikai tādēļ, ka ātri visu var arī pazaudēt. Un ja tā padomā, ja tauta redzētu kādas firmas prezidentu izdarāmies tāpat kā man gadās ceļmalā, nu, slikti sanāks visticamāk (gan jau ka agri vai vēlu kādam būs rokās arī foto aparāts).
Mazliet citādāk jau var tad, kad esi pāri 99% citu ļaužu, tad jau jūra tā ap ceļiem tikai un atļauties jau var daudz vairāk, un tauta arī pateiks - ko ta tas ekscentriķis, nosmies, bet lielākā daļa nenosodīs.

Un līdz ar to - ja vēl ir jaunības dullums iekšā, tad var, bet kad sāc puslīdz pieaugt, tad jau sākas šādas pārdomas. Un tā prātīgi nodzīvo līdz vecumam, kad uznāk vecuma dullums... Eh, būs ar drusku jāpiebremzē, citādi izrunājas jau tā visādi arī par mani (esmu samērā sistemātiski piekopis principu nepatīk - neskaties/neklausies utt, tiesa, neuzbāžoties, jo ir tāda kategorija ļaužu, kam fuj par visu kas nepatīk, bet tieši viņus tas neskar) :)

Un līdz ar to - sāc rakstīt citur. Viena ideja - atrodi kādus domu biedrus un piesakies sarkans.lv vai kā tur jamo sauca, ar pseidonīmu kādu vēl, lai nevar atpazīt, un tā barā noslēpsies (izņemot no tiem dažiem, kas ļoti labi pazīstami), i pie viena vēl ko nopelnīsi. Ja arī tas ir par publisku - ievies sev dienasgrāmatu, būs ko pēc gadiem palasīties un atcerēties, i pasmieties pie viena.

Mieru, tikai mieru. Mēs ar rozaa meitenēm jau vairākkārt esam uzsvērušas, ka vajag mazliet vieglāk un ne tik nopietni uztvert mūsu rakstīto.

Es negribu rakstīt seksa sleju, jo, lai arī dažam labam var rasties iespaids, ka es vīriešus mainu kā zeķes, es šajā ziņā patiesībā esmu pat visai konservatīva.

Tu jau te mazliet aizrāvies ar demagoģiju un kaut kādu lieku analīzi, kam rezultāta īsti nekāda - tikai tāda malšana par to, ka cilvēki ir liekuļi un nav tādi, kādi viņi "patiesībā ir".

Viens no labākajiem ierakstiem šite, ever. Nopietni. :)