Rozaa burti

Laikam 6dien kaut kas zemapziņā man nostrādāja. Nē, nē, gājienā nepiedalījos, bet pilnīgi nejauši biju uzvilkusi tai dienā krekliņu ar varavīksni. Pati pat nebūtu sakarību pamanījusi, bet citi vērīgi cilvēki pamanīja gan.

Vispār nupat paskatījos tvnetā bildes no tā pasākuma. Nu, stulbi cilvēki, jej bogu. Es domāju tieši tos anti-praidistus. Nu, tak lai iet cilvēki savos gājienos, nafig līst ar saviem plakātiem un pārējām figņām, tāpat katram otrajam sejā rakstīts, ka zilāki par zilu tie lielie nīdēji ir.

Un, jā, es zinu, ka viena no manām sliktajām īpašībām ir tā, ka man nepatīk meitenes. Nu, vīriešiem taču patīk girl on girl action (nu, vai vismaz viņi tā apgalvo). Bet, nu, kas nav, tas nav. Ehhh...

Pasākums beidzas. Sen nesatikts puisis mani pavada pa naksnīgajām ielām. Laikam jau vēl joprojām viņam patīku, tas virmo gaisā, skopajā sarunā. Man nav ko teikt par sevi. Nav ko jautāt viņam. Patiesībā, mani neinteresē, kā viņam klājas, kur tagad strādā, dzīvo, ir draudzene vai nav, kādi ir viņa mērķi, plāni. Viss, kas mani interesē, ir kaut kas līdzīgs suņa pavadai, cik tā ir nostiepta vai brīva, cik īsa vai gara, kurā virzienā to pieregulēt, lai radība tās galā nenosmacētu ar savu tuvumu vai tieši pretēji- nenorautos un neaizbēgtu.

It kā jau darba ietvaros nereti sanāk satikt cilvēkus, kuri darbojas uz skatuves, tv ekrānos vai dzelteno žurnālu lappusēs un ir jau pierasts. Bet šodien, kad uz interviju bija atnācis Gustavs Butelis, pazīstams kā Gustavo, psihofizika izpildījās neatkarīgi no pašas - pat iedomājies nevarēju, ka manas dziļās un noturīgās simpātijas pret autora daiļradi un klusais prieks skatīt viņu vaigā izpaudīsies kā viegls nelabums (varētu būt arī tie izdaudzinātie taureņi vēderā) un viegli trīcošas rokas. Wtf?! Labi, ka to pamanīju tikai es :) Bet savā ziņā - bija pat feini - tā pēkšņi saprast, ka kaut kur iekšā tomēr vēl sēž kaut kas no mazas, emocionālas fanītes, kas spēj tik neracionāli reaģēt uz kāda cita cilvēka radošajām izpausmēm. Būtībā jau - prieks, ka radošās izpausmes ir tādas, lai uz viņām šitā reaģētu. Saprotiet pareizi - man nebūt neprasījās viņu bučot vai apgramstīt, nē, man gribējās viņu nosēdināt sev pretī un pastāstīt par tiem tekstiem, kurus es esmu klausījusies pēdējos gados - ko un kāpēc man nozīmējis tas vai šitais vārdu savārstījums. Nu, tā elementāri - pajautāt, kā viņam izdodas tā izteikties par lietām kā nevienam... Verbalizēt tos daudzos komplimentus - gan tos, kas sakrājušies, gan svaigos, kas mutuļo, klausoties PV jauno albumu. Un novēlēt iedvesmu.

Protams, es neko tādu neizdarīju. Cenšoties izlikties mierīga un profesionāla, ar atturīgu, bezpersonisku smaidu nokārtoju visu, kas kārtojams. Droši vien tādas slavas dziesmas viņš dzird katru dienu, muļķe tāda - pie sevis nodomāju. Un tagad sēžu ar savu rozā sajūtu un tā kā drusku skumstu :)

Es pastiepos un dabūju
Visu kā pēc listes
Tas mani apbūra
Vecīt, kaut kas mistisks
Vienkārši izliekot akcentus uz to, kas svarīgs
Biku pacenties, skaties un dabū arī
Daudz vairāk kā 3D
Kaut ko svaigāku par lietu, kas līst TV
Ja kas klīst, tad tā var iebraukt grīstē
Kāds man teica, ka īsti nav ko līst te
Bet vai tad tā ir lieta, stāvēt uz vietas
Tas jau ir tas pats, kas atpakaļ iet
Virzamies uz priekšu caur darbu un kļūdām
Viss notiek uz labu
Vismaz tā mēs to jūtam

Lai kurš arī bija tas, kuram pateicoties man tagad mājās vāzē stāv piecas skaistas rozā kallas - paldies. Es esmu tiešām patiesi pārsteigta un aizkustināta.

Bet, protams, tagad man kā tipiskai sievietei - gribēju kallas, dabūju, vajadzētu taču būt mieram, a nē, tagad gribas zināt, kas ir šī pārsteiguma autors. Tātad ja autors atzīsies, pusdienas nu manis :)

Un vispār - ja būtu zinājusi, ka šitik vienkārši lietas notiek, būtu prasījusi rozā jahtu, kabrioletu vai ko tādu :D  

Kāpēc ir tā, ka sievietes autobraucējas nu ļooooti reti palaiž citus autobraucējus vai nu izbraucot no šķērsielas, stāvvietas vai mainot joslas? Vai tiešām viņām kaut kur sirsniņā sajūta, ka "vot, cūkas, lien te man priekšā, domā, ka es galīgi braukt nemāku, ka es te tā kā tāda dura visus laidīšu"? Vismaz savādāk es nemāku to izskaidrot. Un daļa taču principa pēc ir gatava gandrīz vai savus dzelžus dauzīt.

Un tad nu es, cik nu manos spēkos, strādāju pie šīs statistikas uzlabošanas.

Īso šortu mode, līdz ar vasaras pienākšanu, ir pieņēmusi milzu apjomus. Man kā estētei tas garantē regulāru iespēju šausmināties par dāmām, kuras pārņēmusi nepamatota pašpārliecinātība par savas pēcpuses daili. Kārtīgam latvietiem jau neko pilnai laimei vairāk nevajag, kā par citiem latviešiem.. hmmm.. parunāt. 

Nu, tā, dārgie, biju es aizdevusies uz Rage Against the Machine koncertu Berlīnē. 

Neesmu pat viņus iepriekš baigi klausījusies, bet vairākas dziesmas, protams, bija zināmas, tā nu kompānijas pēc aizbraucu draugiem līdzi. Un bija baigi labi. Es gan tiku nolieta ar alu no galvas līdz kājām (alus esot laba matu maska), pēc koncerta izskatījos kā izvārtījusies smiltīs (nevajag baltu jaku vilkt uz tādiem pasākumiem), pēdējās 30 stundās tikai 1 stundu esmu pavadījusi miegā, beidzot novelkot kurpes secināju, ka manas kājas izskatās tā, it kā uz tām būtu uzkāpūši/uzlekuši kādi 50 cilvēki, kas visnotaļ atbilst patiesībai (es būtu vispār nomīdīta tur, ja ne 2 džentelmeņi, kas par mani parūpējās), bet tagad galvā man visu laiku skan ".. and now you do what they told ya.." un vispār sajutos mazliet jaunāka.

Vakar, nedēļu pirms kāzām, pirmo reizi pa n-gadiem es savam topošajam vīram izcepu kotletes! :)

Nezinu, kāpēc tā - jo vispār jau ēst es gatavoju, tikai kotletes līdz šim bija kaut kāds maģisks izņēmums un tā nu pašai tagad tas liekas smieklīgi zīmīgi. Bet sanāca labas, tādas veselīgās - jaunlopa, ar nelielu daudzumu sāls un pavisam bišķi maizes.

Šķiet, ka nopirkt klasiskas (bet ne pārāk garlaicīgas) melnas slēgtas kurpes, ir gandrīz vai neiespējamā misija. Var nopirkt zilas, zaļas, sarkanas, visādus bļadskos variantus ar spīguļiem, mega papēžiem un tamlīdzīgi, bet parastas melnas kurpes - nu, nē, piedodiet, atvainojiet. 

Es nezinu, kā man tas izdodas, bet kurpes, kuras valkāju vidēji 2x nedēļā, es pamanos nojāt pāris mēnešos. Un ne jau kaut kādus lētus nekvalitatīvus štruntus.

Manā darbavietā ik pa laikam uzpeld sekojošs kaitinošs sīkums - kāds vai pat vairāki vīriešu kārtas pārstāvji tualetē regulāri aizmirst aizvērt poda brilli, kad ir izdarījuši visu, ko nu viņi tur dara. Nu, reāli tracina. Kā būt, ko darīt? Kā lai pāraudzina? Esmu piedāvājusi bezmaksas kursus pasniegt par to, kā tas darāms un pie tam vēl nodemonstrēt, bet taču nelīdz. Vēl domāju, ka varbūt vajag kaut kādu instrukciju uzstādīt tualetē, kā tas darāms, varbūt pat ar ilustrācijām. Vai arī kādu uzmundrinošu saukli.

Varbūt kādas citas iedarbīgas idejas? 

Lai restartētos pēc pēdējo pāris dienu izklaidēm, bija nepieciešama 2 stundu vanna ar saldējuma kokteili, šokolādi un pāris Weeds sērijām.

Viena no labākajām nedēļas nogalēm ever un gandrīz visas nākamās vasaras nedēļas nogales jau saplānotas. Living a dream.

P.S. Vispār gribēju uzrakstīt par vīriešu dibeniem, bet trūkst iedvesmas, par to citreiz. 

Šovakar ar biedriem biju uz pirmo ģitāras nodarbību - vakar izdomājām, ka gribam, uzreiz visu sarunājām, lai nesāktos domāšana par to, vai vispār vajag, vai vajag tagad un tā.

Pasniedzējs tāds.. nu, teikt, ka viņš ir diezgan dīvains būtu kā nepateikt gandrīz neko. Jociņi, redzams, ka gadu gaitā pieslīpēti, viens par otru glupāki (klavierēm melnie taustiņi ir bērēm un baltie kāzām). Piedevām viņš vēl šķielē, līdz ar to es ik pa laikam apjūku, kurā acī man jāskatās. Tā ka jautrība garantēta. Tagad nevaru vien sagaidīt, kad tiks iegādāta ģitāra un varēs mēģināt strinkšķināt. Bet vispār viss izskatās daudz sarežģītāk, kā man likās, ka būs.

Vienīgi nagi gan jānogriež pavisam īsi, tā vienīgā melnā maliņa tam zelta mākonim. 

Sākšu ar to, ka man līdz šim nebija raksturīgas nevienas no kaut kur dzirdētajām pirmssvētku depresijām - Ziemassvētku, Jaunā gada, varbūt kādam arī Jāņu... Nu ja, un ko tas man deva! Bija palikušas 3 stundas līdz 26iem, partneris aizdevies vīriešu izklaidēs, es mājās viena kā pirksts un panika par to, ka man nekad vairs nebūs 25, klāt. Vairāk gan to raksturotu nevis kā pirmssvētku depresiju, bet kā nostaļģiju par to, Ievas vārdiem sakot, ka nekad vairs neiesim vidusskolā un ka nekad vairs nebūs 18...

Viss beidzās ar to, ka uzrakstīju savu dzīves prioritāšu apli. Sajutos tā, it kā man tuvotos klimaksa vecums nevis 26 un aizgāju gulēt. Nice!