Rozaa burti

Vakar mani atbrīvoja no gudrības zoba un šodien neizskatos īpaši daiļa vai priecīga - vaigs piepampis un sāp. Bet, tā kā esmu augšā jau kādas pāris stundas un visi jaunākie seriāli, kas man uz kompja bija, ir noskatīti, nolēmu, ka izrādīšu cieņu latviešu kino un aiziešu uz "Amatieri" 11tos. Pie tam filma esot laba.

Un vispār - gribas kaut ko skaistu šodien. 

Gribu citu matu krāsu. Nē, ne blondu, ko te iepriekš biju joka pēc pieminējusi un kādu laiku pēc tam saņēmu satrauktus jautājumus no cilvēkiem, ko pazīstu, vai tiešām es taisos TO darīt.

Esmu no ļoti tumši brūniem matiem tikusi pie gaiši brūniem, jo, manuprāt, izskatījos pārāk barga. Tagad gribu atpakaļ sarkanīgos, kādi man bija pirms pāris gadiem un kas bija krāsa, ar kuru jutos ļoti labi. Nu, tad jau redzēs. 

Baaaaaigi labs vakars. Vispār esmu iedzērusi un pateikusi mazliet vairāk, kā vajadzēja pateikt, bet, kamēr vien spēju rakstīt gramatiski pareizi, viss vēl ir pieklājības robežās :)

Un rīt man būs laba diena. 

Šodiena man bija visnejēdzīgāk pavadītā diena ever.

Es visu dienu praktiski neizkāpu no gultas, noskatījos 8 Lost sērijas, gulēju, ēdu granātābolus, siera bumbas un dzinarsieru ar karoti tieši no paciņas. Pirms 10 minūtēm izdomāju, ka būtu labi vismaz ieiet dušā, iztīrīt beidzot zobus un saģērbties, jo līdz tam nejutu vēlmi sevi ar to apgrūtināt.

Lost es nedrīkstu skatīties, jo tad man ir bail. Un tagad, daļēji tāpēc, ka sabaidījos no Lost, daļēji tāpēc, lai mēģinātu kompensēt bezjēdzīgo dienu, daļēji tāpēc, lai mazliet sakārtotu galvā valdošo bardaku, dodos pabraukāties riņķī. Parasti palīdz. 

Nav ideālāka rīta, kā sēdēt uz mana balkona ar žurnālu rokās, sacelt kājas uz balkona malas un klausīties, ka putni dzied kā traki.

Labrīt! 

Mana pēdējā laika aizmigšanas recepte - izslēdzu gaismu, kompis uz gultas maliņas, uzlieku senu random How I Met Your Mother (zināms arī kā Ka tavu māti) sēriju un tad, kamēr vienkārši atplīstu. Works every time :) 

Jūs jau zināt, kā tas ir - melnā strīpa, baltā strīpa, melā strīpa... Es gan laikam esmu nonākusi līdz zebras pašai pakaļai.

Īsumā. Pirms nedēļas man izrāva gudrības zobu, kas auga nevis vertikāli, bet horizontāli. Šuves, zāles, sāpes, viss kā pienākas. Šīs nedēļas sākumā es noķēru kaut kādu gadsimta saaukstēšanos. Darba lietās bija jābrauc uz Itāliju, tad nu sēdēju tur 4 dienas ar šuvēm mutē, puņķaina, maksimālā Ibumetīna deva dienā un tā. Otrajā Itālijas dienā neveiksmīga indicenta gadījumā es, pilnīgi nejauši no tā cilvēka puses, kas to izdarīja, bet fakts - dabūju pa seju un plecu ar automašīnas bagāžnieka vāku. Piere pušu, itāļu slimnīca, salīmēja, nekā briesmīga, tikai mans skats nav tas pievilcīgākais. Vakar vakrā, lidojot atpakaļ no tās sasodītās Itālijas caur vēl sasodītāko Prāgu, Prāgas lidostā, kāpjot pa trepēm, nepamanu pēdējo pakāpienu un nostiepjos uz grīdas. Kāja sāp, bet nu paiet it kā var, viss normāli. Piezemējoties Rīgā, kļūst skaidrs, ka normāli vis nav un šonedēļ jau otro reizi jāapmeklē slimnīca. Kā cherry on top visai šai sāgai, aviosabiedrība ir pazaudējusi manu bagāžu. Kājai nekas traģisks, izmežģīta potīte, bet tomēr - 2 nedēļas ar kāju gaisā, ierobežotas kustības, zāles un tā.

Jā, un šorīt piecēlos stundu vēlāk, kā vajadzēja, jo biju aizmirsusi pārregulēt telefonu no Itālijas uz Latvijas laiku. 

Žopa, ka es jums saku. 

Jūs jau zinat, kā ir ar tiem stiprajiem visu varošajiem vīriešiem - atliek mazliet saslimt, kā ak un vai, ir tik slikti, tik grūti, vajag kādu kas pažēlo.

Tad, lūk, es vēl neko daudz nečīkstēju, kad man izrāva gudrības zobu, tāpat arī tad, kad biju dabūjusi milzu saaukstēšanos, bet man bija uz 5 dienām jābrauc prom darba lietās, arī pat ne tad, ka norāvos pa seju ar mašīnas bagāžnieku un nonācu itāļu slimnīcā, mazliet tā kā čīkstīgums uznāca, kad 2 dienas vēlāk izmežģīju kāju, bet vakar, kad noplēsu plāksterus no sejas un ieraudzīju, ko tas itāļu dakteris man ir izdarījis vai, pareizāk sakot, neizdarījis, tas pat man bija par daudz. Un tagad vīrietis manī ir pamodies pilnībā - šausmīgi sevis žēl, riebjas, ka daudz ko nevaru izdarīt un ka man jāprasa palīdzība. Līdz asarām riebjas un ar to arī nodarbojos - čīkstu un sev riebjos.

Nu, dura.

Ak, jā, kad pačīkst, paliek vieglāk.

Kādreiz bērnībā, ja sanāca skatīties kādu pabriesmīgāku filmu, tad parasti pēc tam bija bail iet uz tualeti, kas atradās gaiteņa galā, kurā gaismu varēja ieslēgt, tikai aizejot pa to līdz galam. Likās ka tur pie tās tualetes kaut kādi mošķi tumsā dzīvojas.

Un kombinācija "pabriesmīgas filmas + tumsa" mani biedē joprojām. Es nevaru pat Lost skatīties vakaros. Pa dienu nav nekādu problēmu, bet vakaros ir bailīgi. Un tagad pat - miegs vēl nenāk, bet visas filmas, kas ir uz kompja, ir tādas, kuras vakarā un tumsā skatīties negribas. Tad nu kačāju What Happens In Vegas. Filma, kuras vissmieklīgākie joki, es tā pieņemu, ir redzami filmas treilerī, un tie paši ne visi ir smieklīgi. A ko darīt man citu tādai bailīgai..

Pēdējos pāris mēnešus, lai arī ne visai aktīvi, neveiksmīgi esmu meklējusi sev jaunu rokaspulksteni. Lai saņemtos un beidzot to lietu nodarītu, esmu to uzstādījusi sev par šī vīkenda misiju - kaut ko beidzot atrast un nopirkt.

Pulkstenim jābūt solīdam, nopietnam (ieņemamais amats uzliek zināmus pienākumus), bet gribās arī kaut ko ne galīgi garlaicīgu. 

Idejas / ieteikumi? Kur meklēt?

Meta Kafe ir smuki puikas (vikings droši vien teiktu, ka Cubā arī, jo tieši tur es viņu satiku :) ). Bet gandrīz visi tādi kreatīvie, nesaprastie mākslinieki - smukumam, ne lietošanai. Viens tāds (pat ne smuks, vienkārši nesaprast un acīmredzami ripas sarijies) man piesitās uz pusstundu un vienīgais, ko es viņu sapratu, bija atsevišķi vārdi, kas, savirknēti tā, kā viņam labpatikās, neveidoja neko sakarīgu. Beigu beigās sarunāju, ka māsa nopērk viņam ūdeni, lai puisis mazliet atvēsinās.

Bet visā visumā bija jautri.

Labu nakti, mazuļi. 

Ar superīgajām Zani un Ievu bijām Metakafe . Godīgi sakot tā ir vieta, kur ieelpot saldo un pagalam skaisto testosteronu, padejot un ļoti ilgi stāvēt rindā pēc dzērieniem. Vakar pat paspēju parunāties ar Valmieras glītāko puisi, kura pick-up line  bija tradicionāla šķiltavu taujāšana. Dikti pūlējos izvilkt šo sarunu maksimāli ilgu (skatoties uz to smaidu, estētiskais baudījums ir vienkārši galvu reibinošs)..., bet kur viens, tur arī otrs un nevar jau tā veikties. Tad man nācās saskarties ar no means yes sindromu.

Brīvdienu misija godam izpildīta - pulkstenis iegādāts. Tissot, ļoti vienkāršs un klasisks. Problēmas vienīgi sagādāja atrast kādus draugus-ekspertus, kas palīdzētu izvēlēties - viens pārītis mani uzmeta, jo vajadzēja jauniegādājamā dzīvokļa labiekārtošanas plānus būvēt, vēl viens necēla klausuli, vēl viens nebija Rīgā, bet tas viss beidzās ar to, ka vienam pārītim vienkārši uzskrēju virsū uz ielas, kā rezultāti i man ir pulkstenis, i pārītim iegādāts uzvalks kāzām, i apskatīta viņu vēl tapšanas stadijā esošā māja, i izbraukāts pa visādiem bedrainiem meža ceļiem.

Laba diena. Un vakaram plāns arī gandrīz gatavs. 

Es ceru, ka vakars būs to 9cm papēžu kurpju vērts, kurās būs tērptas manas kājas ar visu izmežģīto potīti.

Jauku vakaru, murmuļi. 

Nav diezko oriģināli, bet man ļoti ļoti patīk jūra. Laikam pat vairāk pavasaros un rudeņos, nekā vasarā. Brīžiem, kad neesmu ilgi bijusi, vai kad kaut kāds panīkums iestājies, izjūtu gandrīz fizisku nepieciešamīgu pēc pabūšanas pie jūras.

Lai kompensētu ne visai izdevušos vakaru, biju nupat gar jūru staigāties. Laiks pirms 5iem rītā īstenībā ir ļoti labs šai nodarbei - jūrmala absolūti tukša, miers un klusums. Vienīgi saliju gan pamatīgi. Pietiks man tagad jūras kādam laikam. 

Brīvdienās pabiju 2 jaunās vietās - pirmā no tām gan bija jaunums man, nevis jaunums vispār, uz otro gan notrāpīju otrajā darbošanās dienā. Tātad.

1. Meta Kafe. Pabiju tur gan piektdienas, gan sestdienas naktī. Piektdien tur bija absolūti ideāla mūzika, daudz cilvēku un ilgi jāgaida, lai nopirktu kādu dzērienu. Publika interesanta (mazliet jau rakstīju iepriekš) - kretīvie visādi pārsvarā, aktierīši, mūziķi, mākslinieki, Rīgas jaunatnes zieds. Lai gan it kā daudz tādus nepazīstu, satiku vairāk paziņu kā parasti brīvdienu nakts izklaidēs. Vispār sajūta man tur ir kā mazliet citā pasaulē, bet katrā ziņā interesanti. Pagājušajā naktī tur biju tikai ap 03:00 un tad jau pasākums bija finiša taisnē, ne vairs mūzikas, ne jautrības. Vēl izskatījās, ka daži cilvēki ir vienkārši tādas kā mēbeles tur - tās pašas sejas, kas iepriekšējā vakarā. Satiku vienu paziņu otro vakaru pēc kārtas, kas bija tērpies tajās pašās drēbēs, un tā arī pajautāju: "Tu joprojām te?".

2. KID - restorāns vietā, kur kādreiz bija Ai Karamba. Biju tur vakar un tā viņiem bija tikai otrā darbošanās diena. Tā kā pat Mārtiņš Rītiņš (kas var būt labāks par to!) sēdēja pie viena no galdiņiem, radās pārliecība, ka vajadzētu būt garšīgi. Un bija jau arī, lai arī lieli un izsalkuši vīrieši varētu būt sašutuši par porciju izmēriem. Izskatās tā vieta arī diezgan gaumīgi, cenas ļoti mērenas (gan jau tas tikai tāds sākuma triks). Otrā stāva kāreizējā dīvānistaba paplašināta, ir arī terase. Varot dabūt arī ātros pusdienu piedāvājumus, būs jāaiziet kādreiz pamēģināt. Vienīgais mīnuss, bet to gan jau ar laiku saremontēs, bija ļoti nepieredzējušās oficiantes - par vīniem neko nezināja, putrojās ar ēdieniem, vienu brīdi mums - piecu cilvēku kompānijai - pat trīs oficiantes lēkāja apkārt un mēģināja ar visu tikt galā. Vispār iesaku pamēģināt.

Coupling bija tāda sērija, kur trakā Džeina, nevarēdama izlemt, kādu kleitu vilkt, ejot ciemos pie potenciāla uzšāvēja, nolemj nevilkt nekādu, bet izlīdzēties vien ar mētelīti. Savukārt ierodoties mājās pie kavaliera, atklājas, ka nav vis paredzēts romantisks vakars diviem, bet gan viesības arī ar citiem ļaudīm.

Šī epizode man šovakar ienāca prātā. Man gan negāja tik interesanti. Mazliet apšmucējusi darbā savu balto žaketi, nolēmu, ka būtu labi uzreiz pēc darba atdot ķīmiskajā tīrītavā. Tā kā zem žaketes man vienīgi apakšveļa, vienkārši noviilku to žaketi, aizpogāju savu plašķīti līdz zodam un gāju vien uz ķīmisko tīrītavu.

Liriska atkāpe. Pirms nu jau vairāk kā 6 gadiem, sākoties manām akīvajām autobraucējas gaitām, man pagalam neveicās ar Ceļu policiju - pirmo sodu par ātruma pārsniegšanu maksāju jau nedēļu pēc pirmās sēšanās pie stūres ar autovadītāja apliecību kabatā, tad visai drīz ar mēneša starplaiku man 2 reizes tika atņemta autovadītāja apliecība un bija jādodas uz Klijāna ielu runāties ar policistonkuļiem. Un vispār - apturēja mani regulāri vai nu par pārkāpumiem vai arī vienkārši tāpat dokumentus pārbaudīt. Dienas rekords - CP pamanījās mani apturēt pat 3 reizes vienā dienā.

Bet kopš soda punktu ieviešanas sistēmas kaut kā bija man gājuši secen CP uzlikti sodi, lai gan nebūt nebraucu daudz prātīgāk kā iepriekš. Bet nu tad šodien beidzot apstādina mani CP ar migalkām uz Rīgas-Daugavpils šosejas. Sveiki, labdien, inspektors Kļaviņš, +33, dokumentus. Sarakstīja papīrus, nāk ļoti laipnais instruktors Kļaviņš atpakaļ. Saku, ka būs man beidzot pirmie punkti. A viņš - nē, šoreiz tikai brīdinājums, bet ja turpināšot šitā joņot, tad drīz būšot arī punkti. Un es ne koķetēju, ne kukuli piedāvāju (to es nedaru principā). Nu, burvīgi.

Man patīk braukt ātri, bet tai pat laikā cenšos nedarīt tādas muļķības kā lidošanu pa šauriem meža celiņiem īsti neredzot, vai kāds brauc pretī, pārgalvīgu apdzīšanu un tamlīdzīgi.

Šodien man vajadzēja braukt pakaļ ātrās palīdzības mašīnai uz slimnīcu. Nebija nekāds emergency, veda manu vecmammu uz slimnīcu, kas pati vairs īsti nevar paiet. Zemes ceļs ar diezgan svaigi uzbērtiem akmeņiem, līdz ar to slidens, ļoti līkumains, personīgi es tur vairāk par 60-70km/h braukt neuzdrošinos. Savukārt pie ātrās palīdzības stūres bija trāpījies kaut kāds vietējais šūmahers, kam likās, ka pa to ceļu vajag lidot ar ātrumu, kas nevienā brīdī nebija mazāks par 80km/h.. pie tam viņa auto ir kādus gadus 15 vecāks par manējo un tam, atšķirībā no mana auto, nav 4riteņu piedziņa. Līdzi es, protams, turēju, bet visu laiku domāju, vai tik uz slimnīcu beigu beigās nenonāks vairāk par vienu cilvēku. Idjiot, bļin.

Sanāca man šodien ļoti daudz laika pavadīt ar savu māmuliņu, pārsvarā braucot kopā mašīnā. Tāda ļoti regulāra kontakta mums nav, līdz ar to tas tika kompensēts ar uzviju. Man, piemēram, ļoti patīk runāt, bet nu līdz šādam līmenim man vēl ir ko augt - dabūju dzirdēt gan par to, kādas viņa dzīvesbiedra dēla dzīvoklī ir mēbeles un ka viņš taču nez kāpēc neprec to savu draudzeni, gan par to, kādas tantes apmeklē viņas kori, gan par viena radiniekonkuļa problēmām ar prostatu, gan par to, cik bieži viņa ēd pelmeņus, kur viņa pērk kurpes, kā jāgatavo buljons, kur var nopirkt disku ar dziesmām no latviešu kinofilmām un tā tālāk un tā joprojām. Man pat izdevās ieslīgt tādā savdabīgā meditācijā, kad es īstenībā klausos mūziku, bet pa ausu galam dzirdu tik daudz no viņas sacītā, lai varētu iestarpināt kādu "mjā", "protams", "mhm" un "tiešām?". 

Un tad es domāju - tā laikam jūtas vīrieši ar savām otrajām pusēm gandrīz visu laiku. Mana vispatiesākā un dziļākā līdzjūtība viņiem.

-Es Tevi mīlu!

-Paldies!

Tā ir kaut kāda augstākā līmeņa sazvērestība. Jūs taču zināt, kā tas ir - atliek tikai vienreiz iziet no mājas nemazgātiem matiem, apvalkātos džinsos, nekrāsotām acīm, no sērijas "tikai uz tepat balkus esošo veikalu pēc piena", lai pilnīgi nejauši satiktu, teiksim, pirmo mīlestību, kādreiz kvēli nīsto smuko klasesbiedreni vai kolēģi, kas vienmēr jūs redzējis nevainojami tērpušos un krāsojušos.

Man ļoti ļoti nepatīk visādi degustāciju vadītāji, reklāmlapiņu piedāvātāji un tie, kas veikalos/uz ielas uzmācas ar saviem fantastiskajiem piedāvājumiem iegādāties viņu absolūti unikālo un man noteikti vajadzīgo preci. Jau redzot vien kādu no šiem cilvēkiem nākot vai skatoties manā virzienā, gluži automātiski saku "nē, paldies" (jo es taču esmu pieklājīga).

Vakar veikalā man (Z) piesitās viens Rexona krekliņā tērpies jaunietis (RKTJ):

Z: Nē, paldies.

RKTJ: Bet mums ir (blablabla) akcija.

Z: Nē, paldies.

RKTJ: Bet vai tad jūs nevēlaties laimēt poršu?

Z: Nē, noteikti nē.

RKTJ: Bet varbūt tad jūs vēlaties laimēt Tissot pulksteni?

Z: Nē, noteikti nē, man jau ir (zīmīgi norādu viņam uz savu kreiso locītavu).

Priekškars nolaižas. Vētraini aplausi. 

Lai arī šis ir meiteņu blogs, lasītāji, kā liekas, pārsvarā ir vīrieši un, cik nu reti te kādreiz izraisās kādas diskusijas par datoriem, viedokļu ir daudz. Ceru, ka būs arī šoreiz.

Tātad - MacBook. Aizvakar skatījos filmu, bet disku vairs nav iespējams dabūt ārā. Pamokās kompis, bet ārā to disku nespļauj. Pirmais jautājums, ko man visi jautā, un uz kuru es uzreiz jums atbildēšu - jā, pārstartēju :) Kolēģis uzgūglēja visādās gudrības, kā rezultātā tika pamēģināts:

1) restartējot turēt piespiestu peles taustiņu - joprojām tas pats, skaņa tāda, kāda parasti diskam nākot laukā, bet nekā;

2) restartējot turēt piespiestu backspace taustiņu - vispār nekādas reakcijas;

3) pačakarēt visu to pasākumu ar kredītkarti - cerams, ka neko nesačakarējām.

Idejas? 

Dārgie vīrieši, jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti vienkārši ir iepriecināt sievietes. 

Mani šorīt uz darbā uz galda gaidīja smaržīgs maijpuķīšu pušķis - no drauga/kolēģa, tāpat vien. Ehhh.. nu, skaisti.

Nu, dabūju taču es to disku laukā. Ne ar kredītkarti, bet kartona gabalu. Tik ilgi čakarējos, ka pat beigās vairs nezinu, kas konkrēti no manām darbībām palīdzēja.

Bet toties vēlreiz pārliecinājos, ka lielākās diskusijas te izraisās tieši par datorlietām, par maijpuķītēm es varu rakstīt cik tik uziet, tas nevienu neinteresē :) 

Spītējot pasaules valdnieku pesimistiskajām prognozēm par lokālo un globālo ekonomiskās krīzes atrisināšanos/neatrisināšanos es un mans dzīves draugs (jā, zinu, ka skan diezgan jocīgi, bet nekādu labāku apzīmējumu uz šobrīdi nevarēju piemērot) esam nolēmuši mūsu partnerību apzīmogot juridiski. Un ja kāds vai kāda jau grasās nekavējoties mani apsveikt ar stūrēšanu laulības ostā, tad nē, ne jau ar laulības zīmogu, bet gan ar nekustamā īpašuma iegādi, kas, pēc mana partnera domām ir vēl spēcīgāks pasākums kā laulības (nu katrā ziņā laulības izmaksā krietni lētāk).

Un līdz ar to, plānojot kā iekārtot un noformēt jauno dzīvojamo platību šajā sakarā pirms pāris dienām tika izdarīt pirmais pirkums - salātzaļš ādas dīvāns - smalks bez gala. Tas viss, protams, ir ok, vienīgais nedaudz mulsinošais fakts ir tas, ka nekādas formalitātes un līgumi par dzīvokļa iegādi vēl nav parakstīti un var gadīties, ka sliktākajā gadījumā man nāksies turpmākajā nākotnē dzīvot vecajā dzīvoklī un katru dienu lūkoties uz pilnīgi neiederīgu interjera priekšmetu. Bet sajūta, neskatoties uz šīm "niecīgajām" niansēm ir diezgan pacilājoša, jo liekas, ka par šo projektu ir domāts jau kopš akmens laikmeta vismaz, bet reāli kustība sākas tikai tagad. Un tas viss man liek secināt - labi, ka neizdomāju celt māju, kas nenāktu pa labi ne manai emocionālai veselībai, ne psihiskajam stāvoklim - reāls drauds sabiedrībai. Ta ka māju cēlāji - visu cieņu!

Ievadvārdi - jau iepriekš brīdinu, ka tikai dažiem no vīriešu dzimuma pārstāvjiem šis ieraksts varētu likties bez gala aizraujošs un vispār būt jebkāds viedoklis šajā jautājumā. 

Tātad situācija sekojoša: tā kā krāsas noturība manās uzacīs nav diez ko spēcīga un mīlulīšu (lasīt - uzacu) ilgstoša pakļaušana dažādām represijām, t.sk, raustīšanai (to nedarīju līdz astotai klasei, kad pilnīgi mierīgi varēju pārspēt dažu labi pusmūža veci ar ļoti veselīga izskata uzacīm, līdz mamma ieteica kaut ko darīt lietas labā un izravēt visu pasākumu uz pusi plānāku) arī ir likusi par sevi manīt, aizdomājos, kas mani varētu glābt no ik pārnedēļu gājieniem pie tantes Ingrīdas (tā sauc manu uzacu meistari). Un kā brīnums pie horizonta parādījās permanentais meikaps.

Tātad: vai staigāšana nedēļas garumā kā klaunam ar izteiktām krevelēm sejā, kas nosmērētas ar bagātīgu vazelīna devu sevi attaisno?  Vai pēc tam iestājas ilgi gaidītā svētlaime?

Vakar Rimi man piesitas čalītisi apspīlētā krekliņos, par spīti tam, ka es, viņu ieraugot, izņemu asu līkumu gar plauktu rindu, lai izvairītos no komunikācijas. Tēma - kaut kāds ārkārtīgi-lieliskais-man-vajadzīgais-ķermeņa-krēms-kas-mainīs-visu-manu-dzīvi. 

Es: Nē, nē, nē, nē, nē. (nu, domāju, ka varbūt panākumu atslēga šoreiz ir kvantitātē)

Čalītis: Bet...

Es: Nē, nē, es esmu nogurusi, es neko negribu pirkt. (bet groziņā nodevīgi rēgojas citu preču kaudzīte)

Čalītis: Bet tas ir...

Es: Tiešām nē.. Bet jums patiešām ļoti labi sanāk. Lai jums veicas!

Un platā smaidā atplauka puisis, aizsoļoja tālāk, krūtis lepni izgriezis.