Rozaa burti

Nezinu, vai esmu privilīģēta vai tas ir drusku bēdīgi, ka uz darbu dodoties es redzu, kāda izskatās Rīga pusseptiņos no rīta. Pirmdienā pusseptiņos Rīga ir pasakaini skaista. Toties dodoties uz darbu sestdienas rītā Rīga ir mazāk skaista.  Pirmkārt, vienīgie cilvēki, kurus var satikt sabiedriskajā transportā ir Narvesen darbinieki, nenosakāmas profesijas pārstāvji pusmūža vecumā un pustraki tantuki, kas brauc uz kapsētu(burtiski!) un es.

Izkāpjot ārā no sabiedriskā paveras pavisam grezna aina. Es parasti dodos pa taisno uz Merķeļielas pieturu. Pie Stockmann būtībā nav nekā interesanta. Pie stacijas sākas. Pirmais, ko ieraugu ir četrpadsmit gadīgas jaunas dāmas, kuras izskatās tā, it kā būtu izlīdušas no kāda Igo stāsa. Pārdzērušas jēgu viena otru stutē un nelabā balsī smejas. Es, protams, nenodomāju Ak, skaistā jaunība! Nākamais, ko es ieraugu ir kāds džemperis, kuram virsū nejauši uzskrien iepriekšminētās jaunietes. Viņš sāk nenormāli smaidīt, bet nevis tā ar tādu labsirdību, bet ar tādu kā labpatiku. Tālāk man pretī šļūc bariņš ar jauniem džentelmeņiem. Patiesībā grūti viņus aprakstīt, tie, kuri parasti ejot met kājas pa priekšu,maksimāli atbīdot torsu uz aizmuguri. Viņu krūtis noteikti plēš D&G krekliņš. Dīvainā kārtā viņi vienmēr iet baros un viņiem nekad līdzi nav meiteņu. Parasti dzirdu fragmentus no sarunām par meiteņu dupšiem un pupiem un kāds no viņiem dungo kārtējo klubu hītu. Visforšākie ļaudis noteikti ir pie Merķeļielas McDonald's. Tā ir vieta, kur neiecietībai un nepacietībai nav vietas, jo visi viens ar otru sarunājas un ne tikai, vai esi emo, gōts, hc-ists vai meitene ar jorkšīras terjeru visus vieno pamatīga alkohola dvinga un maķīša vilinājums.

...un tomēr pirmdienas rīti patiešām ir skaisti.