Rozaa burti

Tātad par Dienvidāfriku vēl joprojām.

- Šorīt tieši brīdī, kad beidzu žāvēt matus (labi, ka ne agrāk), pazuda elektrība. Izrādās - normālais "plānotais" elektrības atslēgšanas pasākums elektrības taupīšanas nolūkos. "Plānots" tāpēc, ka it kā kaut kur esot informācija pieejama par to, kad tad elektrība un kur tiks atslēgta, bet īsti tam uzticēties nevar, pie tam nekad nav īsi zināms, uz cik ilgu laiku taupības režīms tiks ieslēgts. Luksofori (roboti!) nestrādā, ofisā ieslēdzām briesmīgi rūcošu ģeneratoru un strādājām, līdz elektrība atkal parādījās.

- Melnie te ir slinki pēc velna. Piemēram, tāds ne visai liels ceļa remonts netālu no ofisa te ilgstot jau kādus 6 mēnešus. Šodien "objektā" redzēju kādu 15 melnos "strādniekus", bet pilnīgi visi no viņiem bija aizņemti ar tādām lietām kā smēķēšanu, ēšanu, laisku pastaigāšanos vai pļāpāšanu.

-Dienvidāfrika piegādā 85% no visa pasaules platīna. Strādnieki, kas strādā raktuvēs, dienās, kad strādā, dzīvo tādās šosejas malās uzslietās skārda būdās, lai arī daudzi no viņiem esot pietiekami turīgi. Tur viņiem tādas pamatīgas komūnas ar suņiem, kaķiem, ēzeļiem, kaut kādām tirgotavām, nelieliem dārziņiem. Amizanti izskatījās tādi pat uzslieta skārda būda ar lepnu uzrakstu "Sisi's hair saloon". Smalki :)

- Ātruma ierobežojumi te pastāv, bet realitātē tos reti kāds ievēro, arī policija ir pietiekami reta parādība. Dragāt pa šoseju uz 180, ja zīme liek braukt uz 120, ir absolūti normāla lieta.

- Cilvēkiem ļoti patīk samāties. Piemēram, braucot pa dabas parku nelielā ātrumā, pilnīgi visi vadītāji viens otram māj. Apsargi, autostāvvietu darbinieki ceļu malās stāvošie cīkdieņi arī māj visiem pēc kārtas un smaida.

- Izlaista tauta te ir. Piemēram, benzīns te tiek uzpildīts pat neizkāpjot no mašīnas. Piebrauc, pasaki benzīntanka darbiniekam cik benzīna vēlies, iedod naudiņu, viņš uzpilda, aiziet samakstāt un viss -  brauc tālāk. 

- Patīk viņiem gaļu ēst, kad vien ir iespēja. Piemēram, kinoteātrī blakus popkornam var nopirkt arī dažādu veidu žāvētu gaļu uz svara.

Tādi pīrādziņi. 

Iepirkšanās arī Āfrikā ir iepirkšanās. Pēdējo dienu te atzīmēju ar vizīti Menlyn Park Shopping Mall, kas, nezinu vai arī tagad, bet vēl vismaz nesen esot bijis lielākais iepirkšanās centrs šajā valstī. Cenas noteikti zemākas kā pie mums, pie tam viņiem tagad tieši daudz kur ir vasaras preču izpārdošana, jo šeit tuvojas rudens. Pārāk daudz ko gan neiepirku, jo diemžēl mans koferis nav bezizmēra, jau tāpat pavadīju 10min uz tā sēžot, līdz izdevās aiztaisīt.

Un tūlīt, ne nu gluži vēl mājās, bet vismaz uz pareizo kontinentu atpakaļ. Te bija forši, labprāt būtu palikusi ilgāk. 

Šodien ēdu pusdien-brokastis un pie blakus galdiņa sēdējā divi vīrieši un katram klēpī pa mazam a la Parisas Hiltones tipa sunītim. Man kaut kā tā minisuņu kultūra nav saprotama. Un man vienmēr nesaprotams ir licies jautājums, kur tie suņi kārto savas dabiskās vajadzības, ja visu laiku tiek nēsāti rokās vai somā.

Nav manī Parisas Hiltones, nav. Ne šajā, ne arī kādā citā ziņā. Dažreiz varbūt gribētos - stulbiem cilvēkiem laikam dzīve tomēr mazliet vieglāka :P

Un vispār - esmu atpakaļ un gatava jūs izklaidēt :)

Atļaušos tā tipiski rozā šoreiz.

Dienvidāfrikā kārtīgi noēdusies treknu pārtiku un visādus citus draņķus, pieņēmu lēmumu kādu nedēļu pārtikt no veselīga vai vismaz kalorijām nabagāka ēdiena. Ne nu tā ka badoties, bet neēst gluži frī kartupeļus ar majonēzi klāt piedzerot kolu. Šorīt uzkāpju uz svariem - nu, nav riktīgi, -1kg laikam ir tāds pirmās dienas efekts, lai arī, protams, patīkams.

Ka tikai rakstura pietiktu. Jo, protams, līdzko esmu sev to liegusi, uzreiz domas raisās ap čipšiem, šokolādi un tamlīdzīgiem draņķiem..

Ieejot oranžajā draudzīgajā portālā darba laikā (ko pat neatceros, kad pēdējo reizi iepriekš esmu darījusi, bet šodien man ir brīvdiena) uzreiz redzams, kas strādā valsts iestādēs - gandrīz visi tie, kas no maniem draudziņiem ir online. Protams, ne viņi vienīgie ir valsts struktūrās strādājošie, pārējie vienkārši varbūt vēl nav pabeiguši dzert rīta kafiju un lasīt avīzi :P

Visiem jūtīgajiem un ar humora izjūtu neapveltītajiem - es labi zinu, ka arī valsts iestādēs ir daudz cilvēku, kas smagi strādā, tāpat privātā strukūrās ir kaudzēm haltūrētāju. Bet, jāatzīst, tendence ir jūtama.

Pirms kāda mēneša kritu par mobilajos telefonos iebūvēto fotoaparātu upuri, kad kāda visai sašutusi lēdīja iemūžināja to, kā es Dzirnavu ielas sastrēgumā lasu grāmatu. Atverot logu un pieklājīgi apvaicājoties: "Ko jūs darāt?", pretī saņēmu niknu: "Un ko JŪS darāt??" 

Domāju, ka šorīt minētā lēdija būtu ģībonī nokritusi, redzot, ka es sastrēgumā šuju mētelim pogu :) 

Dažreiz vienīgais iemesls, kāpēc nevelk uz kaut kā laba darīšanu, ir sajūta, ka nespēšu normāli nohandlot cilvēku pateicības jūtas.

Rimi ir tā uzlīmju krāšanas akcija, kaut kādus nažus laikam dod. Tad nu apzinīgā latviešu tauta tās uzlīmes krāj. Vakar pirms manis rindā dāmai pietrūka apmēram lata, lai tiktu pie vēl vienas uzlīmes un tad nu steidzās pirkt vēl kaut ko neapšaubāmi saimniecībā noderīgu, lai to uzlīmi dabūtu (Rimi pārdevēja viņu braši uzmundrināja ar tekstu: "Uzvara ir tik tuvu!"). Tā kā man tās uzlīmes ir vienaldzīgas, piedāvāju viņai arī savas 5as. Uz ko bija vētraina reakcija: "PALDIES! Paldies par tādu dāvanu!! Mana meita tā priecāsies!"- tā it kā es viņai nevis sev nevajadzīgu štruntu būtu atdevusi, bet bez maz nieri ziedojusi.

Es neizceļos ar pārāk lielu iecietību pret autobraucējiem-idiotiem, bet tas parasti aprobežojas ar lamāšanos pie sevis un epizodisku audzinošu darbu, piemēram, lielveikalu invalīdu stāvvietās mašīnas salikušajiem "invalīdiem". Bet nu šorīt mani sadusmoja ne pa jokam. Man katru rītu uz darbu jābrauc pa Jeruzalemes ielu, kas ir mazītiņa divvirziena iela, kur ir aizliegts apstāties, jo gluži vienkārši tam tur nav vietas. Sen jau tur vienvirziena satiksmi vajadzēja ieviest. Tad nu šorīt tur stāvēju 5 min, jo vienkārši nebija iespējams tikt garām tiem, kas tur tomēr sadomājuši savus auto novietot+ miskastes mašīnai, kas veic savus ikrīta pienākumus. Kad tiku tam bardakam garām, noliku auto tāpat kā pārējie nekauņas, piegāju pie viena no tādiem, kas satiksmi traucē un pats nez ko sēž auto un meditē, pieklauvēju pie loga un laipni (nu, gandrīz) paskaidroju, ka te, bļin, stāvēt nedrīkst, traucē satiksmi. Labāk no tā man gan nepalika.. ja jūs tagad dzirdētu, cik nikni es situ pa klaviatūras taustiņiem..

Štrunts vēl ar to, ka man nekad "nav ko vilkt" un es varu stundu piemērīt vai visu sava skapja saturu pirms izeju no mājām, bet pēdējā laika absolūti neizturamas ir manas uzmācīgās idejas, ka man, piemēram, vajag vilkt tieši TOS svārkus/krekliņu/auskarus/whatever. Un tad sākas.. Labi, ja pavisam godīgi, man pilnīgi noteikti ir par daudz drēbju, daļa no kurām atrodas skapī, daļa dažādās atvilknēs, uz visām iespējamajām mēbeļu virsmām guļamistabā, izmazgāto drēbju kaudzē vannasistabā un pat uz grīdas. Un ja es sagribu kādu konkrētu lietu, tad tas mēdz izvērsties par pusstundu ilgu rakāšanos visās iespējamajās vietās. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā es vienā brīvdienā nevarēju iziet no mājas tikmēr, kamēr nebiju atradusi vienus konkrētus auskarus (15min) un konkrētu šalli (15min). Protams, auskari beigu beigās stāvēja vienkārši viesistabā uz galdiņa, nevis rotaslietu kastē, uz vannasistabas plauktiņa, jebkurā no manām somām, guļamistabā vai kur citur. Un šallēm, kā izrādās, mana māsa kaut kādā man nezināmā brīdī ir ierīkojusi atsevišķu atvilkni, kuru atradu tikai nejauši un kas izskaidro to, kāpēc likās, ka manas šalles dzīvo kādu man nezināmu dzīvi.

Un pašai par sevi smiekli nāk, bet kārtējā uzmācīgā ideja, klusībā uz sevi lamājoties, smieklus noslāpē jau saknē.

Vot, bābas.  

* Kolēģe nesen stāstīja, ka bērnībā, kad viņai ļoti regulāri radās dažādas idejas dzīves izkrāsošanai - kā, piemēram, ka viņai vajag vajag VAJAG arfu, vecākais brālis visas šīs izpausmes sauca par "uzmācīgā ideja Nr. .."

Man vienmēr nospīd ar taksistiem, kas ļoti vēlas komunicēt, kratīt sirdi, runāt par politiku, to, cik mūsu valstī slikti ceļi un tamlīdzīgi. Bet nu šīsnakts taksists pagaidām pārliecinoši izvirzās līderpozīcijās - esmu uzzinājusi, kurš ir "galvenais gejs Rīgā", to, ka man ir fantastiskas smaržas (lai arī smaržām pāris dienas i ne tuvu neesmu stāvējusi), parunājusi par pilnmēnesi, "Dieva doto skaistumu, ko nenovērtējam" un uzklausījusi "s vami tak prijatno katatsa, hotj do samovo utra"..

Labu nakti, murmuļi. 

Man ir ļoti netīra mašīna - gan no iekšpuses, gan ārpuses, bet es jau 2 nedēļas nekādi nevaru saņemties automazgātuves apmeklējumam. Jo doma par to, ka man tur būs jāsēž kāda pusotra stunda, kamēr viņi ar to auto tiks galā, man izraisa gandrīz paniku. PUSOTRA STUNDA! Un man būs jāsēž un jāgaida. Mēģinu saņemties. Domāju, kā sevi varētu izklaidēt - varētu beidzot pabeigt lasīt grāmatu, kurai jau esmu finiša taisnē, droši vien tur uz vietas būs pilns ar visādiem žurnāiem, kurus nekad nepērku un kuri man pavēstīs, kurš kuru ir nesen pametis, kas ar ko guļ un kam ir visdārgākais un bezgaumīgākais mājas iekārtojums. Vēl tika apskatīta iespēja paņemt līdzi kompi un mazliet pastrādāt, bet nu tas jau būtu nožēlojami.

Saņemies, Zane, saņemies, tu to vari.

Man šodien suņu diena. Automazgātuvē viens brīvībā palaists Jorkšīras terjers aktīvi man izrādīja savas simātijas un pat aplaizīja mani. Savukārt, gar jūru staigājoties, viens milzu vilku suns (kura saimnieks veica tādu vāju mēģinājumu ar mani iepazīties), pa ūdeni noskrējies, sadomāja izpurināt ūdeni no sava kažoka metra attālumā no manis.

Bet vispār suņi man nepatīk. Jo dziiļā bērnībā mani viens tā nobiedēja, ka es kādu laiku raustīju valodu un pāris gadus pēc tam, manu lauku jaukais sunītis izdomāja, ka es apdraudu ēdiena trauku, kuru viņam nesu, līdz ar to kādu brītiņu nācās pavadīt nelabi bļaujot un mēģinot izraut savu roku no suņa mutes.

Nu ja. Uz bērnības traumām jau var novelt gandrīz jebko. 

Nezinu, vai esmu privilīģēta vai tas ir drusku bēdīgi, ka uz darbu dodoties es redzu, kāda izskatās Rīga pusseptiņos no rīta. Pirmdienā pusseptiņos Rīga ir pasakaini skaista. Toties dodoties uz darbu sestdienas rītā Rīga ir mazāk skaista.  Pirmkārt, vienīgie cilvēki, kurus var satikt sabiedriskajā transportā ir Narvesen darbinieki, nenosakāmas profesijas pārstāvji pusmūža vecumā un pustraki tantuki, kas brauc uz kapsētu(burtiski!) un es.

Izkāpjot ārā no sabiedriskā paveras pavisam grezna aina. Es parasti dodos pa taisno uz Merķeļielas pieturu. Pie Stockmann būtībā nav nekā interesanta. Pie stacijas sākas. Pirmais, ko ieraugu ir četrpadsmit gadīgas jaunas dāmas, kuras izskatās tā, it kā būtu izlīdušas no kāda Igo stāsa. Pārdzērušas jēgu viena otru stutē un nelabā balsī smejas. Es, protams, nenodomāju Ak, skaistā jaunība! Nākamais, ko es ieraugu ir kāds džemperis, kuram virsū nejauši uzskrien iepriekšminētās jaunietes. Viņš sāk nenormāli smaidīt, bet nevis tā ar tādu labsirdību, bet ar tādu kā labpatiku. Tālāk man pretī šļūc bariņš ar jauniem džentelmeņiem. Patiesībā grūti viņus aprakstīt, tie, kuri parasti ejot met kājas pa priekšu,maksimāli atbīdot torsu uz aizmuguri. Viņu krūtis noteikti plēš D&G krekliņš. Dīvainā kārtā viņi vienmēr iet baros un viņiem nekad līdzi nav meiteņu. Parasti dzirdu fragmentus no sarunām par meiteņu dupšiem un pupiem un kāds no viņiem dungo kārtējo klubu hītu. Visforšākie ļaudis noteikti ir pie Merķeļielas McDonald's. Tā ir vieta, kur neiecietībai un nepacietībai nav vietas, jo visi viens ar otru sarunājas un ne tikai, vai esi emo, gōts, hc-ists vai meitene ar jorkšīras terjeru visus vieno pamatīga alkohola dvinga un maķīša vilinājums.

...un tomēr pirmdienas rīti patiešām ir skaisti.

Šorīt izmēģināju - ja izbraucu no mājām uz darbu 50min agrāk kā parasti, ceļš parasto 30-40min vietā, vismaz šorīt, man aizņēma 12min. Vispār baigi labi, esmu ieguvusi sev 1.5h laika mierīgi pastrādāt, pirms vēl viss darba dienas burziņš ir sācies. Es pat sāku apsvērt iespēju darīt tā regulāri, vienīgā problēma varētu būt, ka tad  es regulāri ap 17tiem izbeigtos.

Labrīt, murmuļi! Produktīvu mums visiem dienu. 

Aizvakar braucu uz Viļņu. Zināju, ka vienā posmā ir šoseja, kur var braukt uz 130. Tā kā braucu agri, biju krietni samiegojusies un pašuzmundrināšanas nolūkos klausījos hiphopu par nigaz un bičez, vienā brīdī nolēmu, ka gan jau tā šoseja ir klāt. Kā izrādījās mazliet vēlāk, kad man sāka likties aizdomīgi, ka strauji apdzenu ne tikai lietuviešus, bet arī džipus ar LV numuriem, sapratu, ka man ir paveicies neuzzināt, cik dārgs tieši ir "prieks" par braukšanu uz +50 šajā valstī.  Varbūt kāds no lasītājiem mani varētu apgaismot? Jo ceļu Rīga-Viļņa-Rīga, kā izskatās, kādu laiku nāksies mērot diezgan regulāri.

Kādu laiku atpakaļ  jau rakstīju par negadījumu ar nelietīgajiem putniem un, kā rādās, tad laikam slikta (lasīt "kaku") karma mani vajās visu atlikušo mūžu, par ko liecina mana auto izskats šajā rītā. Slaids, zaļpelēks pabiezas konsistences veidojums uz mana sānējā loga un visur citur mani pamatīgi saniknoja, jo ne tikai bojā auto vizuālo izskatu (labi, vēl, ka vienā krāsā un daudz maz piestāv Hondas krāsai - tā teikt, neliels, atsvaidzinošs akcentiņš), bet potenciāli man var izraisīt šķielēšanu, jo braucot visu laiku novērš uzmanību.

Ja Jūs man ieteiksiet nomainīt auto, tad varu jau iepriekš Jūs atvieglot no šī sloga un pateikt, ka tas jau ir darīts un rādās, ka zaļas hondas kaijām, baložiem un citiem mošķiem patīk tikpat labi kā zilas mazdas.

Un kas notiks tad, ja braukšu ar riteni? Man kakās uz galvas???

Šovakar pieskatīju mazo brāli. Pāris epizodes:

- Taisāmies ēst vakariņas. Kad esmu uzlikusi sev 2 karotes kartupeļu biezeņa, tiek pavēlošā balsī paziņots: "PIETIEK!". Laikam uzmana manu slaido līniju.

- Katrs gaļas gabals, pirms nonākšanas mutē, tiek pamērcēts ūdens krūzē. 

- Vienā brīdī sākas bļaušana: "Kakū, kakū!". Man jau iestājas viegla panika no tā, ka tūlīt būs darīšana ar kakām, sāku aktīvu izprašņāšanu vai ejam uz poda vai arī viss jau ir izdarīts. Pēc pāris atkārtotiem brāļa mēģinājumiem iestāstīt man, neattapīgajai, kas tas kakū tāds ir, man beidzot pielec, ka man vienkārši tiek prasīts kakao.

- Tā kā sīkais ir pilnīgi uzburts uz mašīnām, tad aptuveni stundu man nācās nosēdēt manā mašīnā, kamēr tika spiestas visas iespējamās pogas, grozīti visi iespējamie kloķi un pa salonu izbārstīta sīknauda. No pieejamās mūzikas vislabāk viņam patika Jay-Z, to klausījās ar tādu dziļdomīgu sejas izteiksmi. Apmēram pusi no šī laika man pie tam nācās nosēdēt bagāžniekā, jo kā reizi šī mašīnas daļa viņam likās visaizraujošākā.

- Pirms gulētiešanas, mainu viņam pamperu, un tā kā neesmu pārāk veikla, izpildot šo procedūru, saku: "Piedod, Didzi, man nav lielas pieredzes", uz ko viņš tā domīgi atbild: "Tētim arī nav, bet mammai gan ir." 

Šovakar ar māsu ēdām pusdienvakariņas tieši pretīm veikalam LABI, kas piedāvā ne tikai iepirkties, bet arī noskatīties striptīzu, izbaudīt masāžu un ko tik vēl ne, un vērojām iekšā/ārā kursējošo publiku. Piemēram, piebrauc kungs Audi A6, tāds krietni nošķurkušāks par savu auto, bažīgi skatās riņķi, līdz beidzot apņēmīgā gaitā dodas iekšā; pēc minūtēm 20 ar tikpat norūpējušos seju pamet minēto iestādi, sēžas auto un droši vien brauc mājās pie savas kundzes, kas gaida mājās ar koteletēm.

Un māsa norādīja, ka šīs iestādes patiesais nosaukums iegūstams lasot vārdu LABI no otras puses. 

Mani briesmīgi tracina, ka mātes, runājot par saviem bērniem, nepātraukti lieto "mēs" formu - "mums jāpaēd", "mums jāsēž uz podiņa", "mums negaršo klepus sīrups". Es, protams, neesmu nekāds Freids, bet man liekas, ka tas nav pārāk veselīgi.

Un tāpat tie, kas draugiem.lv uztaisa vienu profilu "Jānis un Līga Bērziņi", "Gaidis, Smaida + mazā princesīte Lienīte".. vēēē.. Kas jums, cilvēki, katram pašam savas dzīves vispār nav?

Un, nē, man neskauž. 

Ir 2 varianti:

1) Man gribas atpūsties no jebkāda veida trokšņa,

2) Man ir apnikusi mana mašīnā pieejamā mūzika.

Katrā ziņā fakts ir tāds, ka pāris dienas man labāk patīk mašīnā braukt pilnīgā klusumā, nevis mūziku klausīties.

Ja 1.variants - gan jau pāries, ja 2.- jāmeklē kaut kas jauns un interesants. Ir ieteikumi?

Jums kādreiz gadās tā, ka jūs braucat vai ejat pa kādu labi pazīstamu ikdienas maršrutu, aizdomājaties un īsti nepiefiksējat, kā esat nonākuši no punkta A uz punktu B?

Šorīt man "pazuda" Dzirnavu ielas posms no Čaka līdz Jeruzalemes ielai. Līdz ar to tika izlaista tradicionālā pietura pie Coffee Nation pēc manas rīta apelsīnu sulas.

Skleroze? Izklaidība? Kas tālāk? Operācija? Impotence?

Jauku jums dienu, murmuļi :)