Rozaa burti

Šorīt biju vietā ar nosaukumu Vaxholm par kuru "Welcome to Vaxholm" bukletā rakstīts "To visi a Vaxholm is an experience" un kas ir burvīga maza pilsētiņa ar koka mājelēm, baznīcām, stilka pūtēju darbnīcu un absolūti lielisku kafejnīciņu pie paša ūdens, kur kūku ir tik daudz, ka grūti izvēlēties, un mēbeles izskatās kā salasītas no 20 dažādiem komplektiem. Bet tik auksti un vējaini, ka, šķiet, drebēju vēl stundu pēc nonākšanas siltumā un sausumā.

Bet, lai cik arī forši būtu, jau atkal gribas mājās. Nespēju nekur citur būt ilgāk par nedēļu bez ilgām pēc mājām. Un tas ir neatkarīgi no tā, uz kurieni un ar ko kopā braucu. Šonakt sapņoju par Rīgu naktī un pēc nedēļas Rīga ar visām naktīm gaidīs mani atpakaļ.

Ar baltu skaidību skatos uz cilvēkiem, kuriem ir viedoklis par visu un vienmēr. Patiešām! Ļaudis, kas bez apdomāšanās var izteikties par jebkuriem socpolitiskajiem jautājumiem, aktualitātēm dārgajā tēvzemītē, pasaulē, kosmosā, ārpus telpas un laika ir vienkārši lieliski. Vai tiešām ir jāsasniedz kāds man nezināms vecums, lai man rastos dabiska interese par svarīgajām lietām? Un vai tas, ka man nav radusies šāda interese liecina par to, ka esmu iestrēgusi attīstības posmā rozā-pūkains?

Un tomēr, kā nākas, ka visinteresantākās sarunas raisās par tēmām no sērijas pussies and ping-pong balls? 

Saķēru kreņķi un izdomāju, ka nafig to manu pašuzlikto šopingošanas aizliegumu.. Bet veikalā satiku bijušo kursabiedru (starp citu, neiesaku cilvēkus sveicināt ar sitienu pa dibenu, ja neesat pārliecināti par viņu personību, man gandrīz sirds apstājās brīdī, kad viņš griezās riņķī un man caur galvu izskrēja a ja nu tas nemaz nav viņš doma), garastāvoklis uzlabojās, iegāju tik vienā apģērbu veikalā, kura sortiments pārāk neuzrunāja, un bezgala lepna par sevi devos prom.

Jau pus stundu sēžu mājās ģērbusies mētelī un zābakos, kājas uz galda salikusi un domāju, ka varbūt tas Martini Asti nav nemaz tik slikta doma. 

Es parasti dabūju visu, ko gribu. Bet ja kaut ko nevar dabūt, tad dažreiz vieglāk, dažreiz grūtāk, bet gandrīz vienmēr ir iespējams sev ieskaidrot, kāpēc man to nemaz nevajag. Labi vienīgi, ka šādas pārrunas ar sevi nenākas veikt pārāk bieži, jo, kā jau teicu, es parasti dabūju to, ko gribu :)

(Ne par materiālām lietām šoreiz runa.) 

Biju aizdevusies pagājušajā nedēļā ar 3 citiem jauniešiem iepirkšanās braucienā. Lai arī likās, ka parakstīties uz tik tālu braucienu (mazliet virs 2k km) ir neprāts (lai gan pēdējā gada laikā līdzīgi attālumi ar auto braukti 2x), tomēr pašai braukšanai nebija ne vainas, lai arī ar entajām avārijas situācijām, kad, piemēram, blondīne melnā bmw gadrīz noslaucīja mūs no planētas, gan citiem tamlīdzīgiem gadījumiem. Pirmā pietura bija FoxTown Šveicē, par kuras eksistenci es jums no sirds iesaku aizmirst šajā pat brīdī, jo tur tiešām nav ko meklēt. Pēc pamatīgas vilšanās pirmajā dienā, nokļuvām nu gluži vai katra iepirkties gribētāja sapnī. Ka es jums saku, iepirkšanās nav nekāda izklaide, tas ir smags darbs. Riktīgu darba dienu tur atstrādājām - no 10tiem līdz 20tiem. Es, protams, izpildījos absolūti savā stilā - mērķis bija nopirkt drēbes darbam, bet rezultātā tika sapirks daudz visādu sportisku brīvā laika drēbju, 5 pāri kurpju (joprojām nezinu, kam man bija vajadzīgas maigi rozā kurpes uz milzu papēžiem) un pagalam maz uz darbu velkamu lietu. Tā kā auto, ar ku braucām, par limuzīnu gluži nenosauksi, tas, ar ko mēs nodarbojāmies stundu pēc veikalu slēgšanas bija tiešām skats pa rubli - visas drēbes tika ņemtas laukā no maisiņiem un rūpīgi kārtu pa kārtai ielocītas bagāžniekā.

Secinājums - nākošgad jābrauc vēl. Turpat vai uz līdzīgu vietu. Un šopingot vajag 2 dienas, lai nav stresa, bet to visu var darīt pārdomātāk un relaksētāk. 

Dzīvojot tādā ielā kā es, eksperimentam ar taksometru kompānijām ļauties nav ieteicams. Jau atkal taksis ir atbraucis nevis uz Spirgus, bet Tirgus vai Stirnu ielu. Pat tas, ka es saucu pa burtiem, nepalīdz.