Rozaa burti

Te būs rediģēts manu apņemšanos saraksts. Kopā punkti ir 20, bet ar visiem iepazīstināta ir tikai īpaša plāna pildīšanas komiteja :) 

1. Nesmēķēt. Vispār un nemaz.
3. Regulāri nodarboties ar sportiskām aktivitātēm. Skvošs 1x nedēļā, basiens vai sporta zāle 1x nedēļā.
4. Lasīt grāmatas.                                                                                                                 
5. Apmeklēt vīnu kursus.
6. Censties nestrādāt vairāk kā 10h dienā un ļoti ierobežot strādāšanu brīvdienās.
7. Sakarīgi pavadīt brīvdienas.
8. Ierobežot shopingošanu. Šūt darba kostīmus pie laba šuvēja.
9. Ja sanāk, bet ne ar ekstrēmām metodēm, nomest kādus 3-5kg svara.
10. Neaizmirst par draugiem un radiem. Būt labai meitai, māsai, māsīcai, draudzenei, tantei, kurstmeitai un vienkārši labam cilvēkam. Zane, tev taču nav pārāk grūti piezvanīt savai mātei vismaz 1x mēnesī, ne?
11. Atpūsties un lutināt sevi. Normāla garuma, regulāri atvaļinājumi. Būt smukai, laimīgai un izlutinātai.
13. Beidzot normāli iekārtoties šajā dzīvoklī. Daudzas mantas joprojām stāv kastēs un tam sasodītajam trauku skapim vajag saorganizēt, lai tiktu nozāģētas tās lielās malas, lai tas ielīstu tur, kur tam ir paredzēta vieta. Vārdu sakot, padarīt šo vietu par MĀJĀM.
14. Būt mazāk skarbai, elpot dziļi un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus. Šis vairāk tā kā uz darbu attiecas.
15. Izdomāt, ko un vai es gribu mācīties tālāk.                                                                           
16. Sākt beidzot lasīt avīzes un skatīties ziņas. To taču pieaugušie dara, vai ne tā? :)
17. Ierobežot alkohola patēriņu.
18. Gulēt 7-8h diennaktī, ne mazāk. Iet gulēt normālā laikā.
19. Pārdot to briesmīgo mašīnu un tikt pie jaunas.
20. Būt priekšzīmīgai šī plāna pildīšanā :)

Ar dažām 2008 apņemšanām veicas labi ar dažām galīgi bēdīgi.

Lai arī es biju tāds brīvdienu pīpētājs, tomēr pāris pirmās nedēļas rociņas mazliet trīcēja, bet tagad jau lēnām sāk izstrādāties riebums pret to draņķību, tā ar ar šo apņemšanos ir ekselenti.

Ar sportošanu arī iet tā vidēji labi - ir gan uz kalna būts (lai arī nobraucu tikai pāris reizes, viss tāpat 3 dienas sāpēja, pie tam dabūju zilu sānu no pacēlāja āķa), gan skvošs spēlēts, gan baseina apmeklēšana atsākta.

Pie sevis lutināšanas un labi izskatīšanās arī piestrādāju. Guļu pēdējā laikā diezgan daudz. Pārmērīgi nestrādāju.

Alkohola patēriņš arī ierobežots pamatīgi. Ne piespiedu kārtā gan, bet pēc "mama radji meņa abratna" pasākuma tā arī nejūtos pilnībā atkopusies. 

Bet nu tā šopingošana.. Nu, kungs un Jēzus māte, es taču esmu slima. Līdz 5tajam datumam es jau biju ļooooti pamatīgi iepirkusies. Labā ziņa ir tā, ka dažas no nopirktajām lietām es pat valkāju. 

Avīzes lasīt neesmu sākusi, ar grāmatām ar švaki.

Tādi, lūk, pīrādziņi, mani mazie draudziņi. 

Galīgi slikta mājsaimniece no manis sanāktu. Es pat nemāku drēbes veļas mašīnā izmazgāt tā, ka atkal neattopos ar veselu kaudzi rozā apakšveļas tāpēc, ka i iedomāties nespēju, ka viens maigi rozā krekliņš šādi var sakrāsot pārējo gaišo / balto drēbju kaudzi.

Ehhh.. staigāšu kā rozā sivēns tagad. 

[Pirms lasīšanas ieteicams apbruņoties ar veselīgu ironijas devu]

Šodien viena skaistumkopšanas salona meistare man teica šādi: "Vakaros ēst nevajag. Ja tomēr gribas, tad var apēst kādu augli.. nē, vispār labāk dārzeni. Teiksim, tomātu - tur mazāk cukura. Nu, bet ja tomēr ļoti gribas ēst.. tad vienkārši jāiet gulēt".

Kā jums liekas, ko es tagad darīšu? Tomātu ēdīšu? Nekā nebija. Ar labu nakti :) 

Rimi aiz gara laika rindās stāvot es mēdzu vai nu lasīt visādus dzeltenos žurnālus, kurus tāpat netaisos pirkt, vai arī pētīt citu pircēju iepirkumu ratiņus / groziņus un domāt, ar ko šie cilvēki dzīvo kopā, ko viņi rīt taisīs vakariņās, vai tie zefīri tiek pirkti šī vīrieša sievai, vai šis jaunietis, kurš, kā izskatās, dzīvo kojās, tiešām pārtiek tikai no pelmeņiem un alus, diez vai dāmai, kam pilni rati ar ikriem un šņabi, ir šodien dzimšanas diena utt. Hmmm.. un diez ko mans groziņš par mani liecina? Šovakar, piemēram, manā groziņā bija 3 pāri zeķubikšu, 1 ābolu-meža ogu sula, 3 mazās Pūres ābolu sulas stikla burciņās, fizāļi, kivi, pudele baltvīna, 4 Kāruma sieriņi un 5 tukši cd. Vecmeita uz diētas, kas vakaros laiku pavada ierakstot mix tapes? :)  

Vakar pēc ļoti ilgiem laikiem ēdot pusdienas Valdemārcentra ķīniešos, novēroju sekojošu ainiņu, kas saistībā ar iepriekš te izvērsto iepazīšanās diskusiju izraisīja man platu smaidu.

Sēž pie galdiņa tāda blonda ofisa žurka (OŽ) ap 30 un drūma paskata vīriņš (DPV) skūtu galvu, ne ta mākslinieks, ne ta bezdarbnieks. Redzams, ka fiksais pusdienu oho tipa deits.

OŽ: Un cik tad tev vispār īsti ir gadi?

DPV: Nu, es esmu 65tā gada.

OŽ: Ak, tā.. tad jau sanāk 43.

DPV: Nuja, tā laikam sanāk.

Sēž, sēž, klusē, ēd savas saldskābās vistas ar makaroniem. Pēc pāris minūtēm OŽ ir beidzot izdomājusi nākamo jautājumu.

OŽ: Un kas tu esi pēc horoskopa?

DPV: Mežāzis.

OŽ: Mjā.. interesanti. 

Diez vai tam sekoja "un viņi dzīvoja laimīgi.." :) 

Vispār man ir aizdomas, ka es sociālo eksperimentu otrajā dienā varētu arī pamest. Visus funu par to pasākumu ir iespējams zaudēt stundas laikā, kad ir beigts rēkt par visiem tiem iepazīšanās mēģinājuma mailiem, kas sākumā šķiet uzjautrinoši, jo nespēju noticēt, ka cilvēkiem tiešām liekas, ka tādas glupības rakstot var ar kādu iepazīties, bet vēlāk jau liekas traģiski, jo tādus tekstus raksta gandrīz visi kā viens.

Pirmā vakara un otrās dienas rīta hailaiti:

- Man tiek atsūtīta ziņa: "cau,un ka ietas???". Oriģināli, neapšaubāmi. Uz manu pretjautājumu, vai tiešām daudzas atsaucas uz tik oriģinālu uzrunu, saņemu atbildi, ka es būšu pirmā. Nice.

- 36gadīgs jaunēklis, kas nav papūlējies pat ielikt savu bildi un meklē sievieti vecumā no 18-50 (laikam taču jau galvenais, ka cilvēks labs) attiecībām bez saistībām, uzraksta: "cavinja, vai varetu Tevi arii satikt ???". Spiedzu no sajūsmas.

- 31gadīgs vīrietis arī bez bildes, kas meklē tikai seksu un par sevi ir ierakstījis " i love u as i have never loved anyone in my life", ir ļoti lakonisks savos tekstos un atsūtījis man ziņu "hello babe..". Ģībstu.

- Un vēl "uzaicinājis draudzēties" mani ir 25gadīgs biseksuālis, kas grib iepazīties ar 22-26gadīgu sievieti vienalga kādiem mērķiem.  

Latvijā ir diezgan bēdīgi ar specifisku grāmatu iegādes iespējām.

Darba sakarā man vajag izlasīt kādu grāmatu par globālo sasilšanu. Tā kā grāmatu vajag gandrīz vai tūlīt un tagad, šodien iestaigāju www.kukii.lv. Grāmatu angliski par tēmu daudz, pasūtīju, bet piegāde līdz 16 dienām. Vakarā naivuma uzplūdā iespēros Rozes grāmatnīcā, knapi atturējos no pāris citu grāmatu iepirkšanas, bet par man vajadzīgo tēmu, protams, nekā nav. Uz pārdevējas atbildi, ka nekā tāda viņiem neesot, atbildēju, ka drīz būs, kur tad liksies, tas taču karsts temats tagad, gan jau līdz Latvijai arī tiks - gliemeža tempos gan, bet gan jau. 

Vispār pēdējā laikā esmu atgriezusies pie grāmatu lasīšanas, par ko pašai liels prieks. Man pat jaungada apņemšanās šajā sakarā bija, un tā veiksmīgi tiek pildīta kopā ar daudzām citām. Vēl gribas arī kādas audio grāmatas iegādāt - tomēr dienā vairāk kā stundu sanāk pavadīt mašīnā, varētu šo laiku vismaz ar kādu derīgu nodarbi piepildīt. 

Ko jūs darāt situācijās, kad ir jādara lietas, ko galīgi negribas, bet ir pienākums / vainas apziņa / iedzimtā pieklājība utt.? Protams, ir lietas, ko negribas, bet jādara jebkurā gadījumā - atzīmēšanās radu pasākumus (jo ģimene svēta lieta), kaut kādas darba lietas (jo par to maksā naudu), draugiem svarīgi, bet garlaicīgi pasākumi (arī draugi svēta lieta) utt.

Man šī pienākuma un iedzimtās pieklājības sajūta ir diezgan izteikta, manuprāt. Es pieteikoši daudzās situācijās daru to, ko negribas, jo tā vajag / tā būs labāk / labāk izdarīt un miers. Ik pa laikam apņemos, ka nafig visu, jādara vairāk to, ko gribas, nevis to, ko vajag, bet bez kā var mierīgi iztikt.

Šodien jāiet uz pasākumu pie cilvēka, kas.. nuuuuu, teiksim tā, nav labs cilvēks. Pirms nedēļas vēl man tur nosacīti būtu bijis pienākums atzīmēties, bet tagad vairs nav. Izdomāju vakar, ka nafig šito, negribu iet un neiešu. Gandrīz visi pārējie ielūgtie viesi izdomāja to pašu. Šorīt savukārt līdzjūtības lēkmē tomēr nolēmu, ka jāiet, jo citādi izskatās, ka pasākumā būs tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms cilvēku daudzums.

Cerams, ka es par šo te nonākšu debesīs. Bļin. 

Man ļoti bieži ir tā, ka iesēžas kaut kāda dziesma vai albums, ko es klausos desmitiem reižu pēc kārtas, līdz dabūju laukā no savas sistēmas.

Šonedēļas dziesma, ko esmu noklausījusies reizes 30, ir šī te. Dzirdēta agrāk vairākas reizes, bet toreiz kaut kā nepavilka. Vislabāk klausīties ļoooti skaļi. Visvislabāk - mašīnā. Vienīgi man izraisa nepārvaramu vēlmi ātri braukt. 

Mani draugi un cītīgākie bloga lasītāji zina, kā man ir ar iepirkšanos. Daudz un labi. Tad nu, lūk. Tā kā pēc mēneša ir plāns apmeklēt šo vietu, tad līdz tam esmu apņēmusies nepiepirkties (un man tas izdodas jau 2 nedēļas!). Nu, vismaz drēbes, apavus, somas un tamlīdzīgas lietas. Vienīgie izņēmumi, ko varētu sev atļaut, ir melnas darba kurpes, ņemot vērā ka pašreizējās ir kļuvušas par izmēru lielākas (vai arī es uz vecumu saraujos) un, ja nu gadījumā kaut kas ļooooti foršs trāpās manu nākamo 2 nedēļu pasaules klejojumos, tad arī kaut ko drīkst, nu, kaut ko pavisam ļoti ļoti vajadzīgu un skaistu :)

Patīk man džentelmenisms. Nu, ne tā, ka pārspīlēts, bet tāds standarta komplekts ar durvju atvēršanu, mēteļa uzvilkšanu (tam tiešām ir gluži praktisks pamatojums - ja es pati velku mēteli, manu solīdo kostīmiņu piedurknes mēs uzrauties līdz pat elkoņiem), palaišanu pa priekšu, vīna ieliešanu pie vakariņu galda, smaga kofera panešanu un tā. Latvijā vēl ar šo ir daudz maz kārtībā, bet citur vai nu sievietes tik emancipētas, ka iedvesušas vīriešiem bailes ko tādu darīt, vai arī māmiņas savus dēliņus nav labi izaudzinājušas.

Jau divas dienas vēroju zviedru "džentelmeņus". Lidostā sagaidošajam kolēģim neienāca ne prātā paņemt kaut vienu no manām somām (rokassoma, laptopa soma un 25kg smags koferis), bet nonākot pie mašīnas es atļāvos pieņemt, ka viņš vismaz manu 25kilogramīgo koferi iecels bagāžniekā, tāpēc vienkārši noliku to malā un iesēdos mašīnā. Savukārt manu novērojumu hailaits ir bijis kolēģis, kas ne vien neatver man durvis (ko es gan neuzskatu par absolūti obligātu, jo mēs gājām blakus), bet pat gandrīz uzskrien man virsū iespraucoties pirmais pa durvīm, kuras es nupat esmu atvērusi. Situācija dzīvē izskatījās daaaudz stulbāk, nekā uzrakstītā variantā.

Un, nē, man neliekas, ka sievietes ir bezpalīdzīgi radījumi. Vienkārši labas manieres ir ļoti patīkams vīrieša aprīkojums. 

Un tā neviens žurnāls man nekad nepateiks, kas isti ir jādara? Labi, labi, zinu, ka nav randiņam, kuram varētu sekot nākamais universālas receptes un tomēr...es nesaņēmu matus astītē, uzkrāsojos (un pat neizskatījos pēc dragqueen), uzvilku krekliņu ar skaistu izgriezumu, kurā ir ko ielikt, saknoncentrēju visus spēkus, lai neizklausītos pēc muļķes, smējos par jokiem, kuri laimīgā kārta bija smieklīgi, es laimīgā kārtā arī izrādījos pietiekami asprātīga. 

Ir pagājusi nedēļas un viss tas bija priekš kaķiem?