Rozaa burti

Es esmu tik slinka uz rakstīšanu... Bet šitais man jums ir jāpastāsta. Jo tas ir reāli smieklīgi. Un satraucoši arīdzan.

Tātad - kad es drusku (vai vairāk kā drusku) iedzeru, man nedrīkst būt iespēja tikt klāt jebkādiem komunikācijas līdzekļiem, tb, telefons, internets, u.t.t. Kāpēc? Tāpēc, ka drusku iedzerot, cilvērks nepaliek gudrāks un es neesmu izņēmums. Toties, es kļūstu sasodīti draudzīga un komunicēt griboša! Piemēram, vakar (vispār pie tā, ka man gandrīz līdz pusnaktij darbā kopā ar kolēģiem jālieto alkohols, ir vainīgs tikai kaut kāds jocīgs basketbola treniņš, kas sākas gandrīz pusnaktī, un dažs labs, kurš uz šādu pasākumu uzaicina manu draugu, paldies!) es:

* draugiem.lv ietvaros esmu mīļi sakomentējusi bildes beibei, kura man nemaz nepatīk,

* turpat atradusi savu veco treneri, izgājusi uz kontaktiem, tā teikt, kā rezultātā esmu sasolījusi ne tikai pati sākt iet pie viņas uz ūdens aerobikas nodarbībām, bet vēl atlikušo grupu nokomplektēt (enīvan?),

* telefoniski rakstījusi pārmetoši ķiķinošas īsziņas vienam no kolēģiem, kurš tā paagrāk atdalījās no mūsu neplānotās pasēdēšanas (man bail, ka viņš tagad domās, ka man ir jūtas!).

Tā lūk. Štrunts par pārējo, bet būs jāsproto, sasodīts! Katrā ziņā, nākamreiz es centīšos šādā situācijā neatrasties pie ieslēgta datora un telefonu paslēpšu tā, lai nevar atrast. Jauki, ka vakar tā vietā, lai paslēptu telefonu, es kaut kur darbā esmu paslēpusi dažus dokumentus, kuri mājas celtniecības procesā ir diezgan noderīgi (projekts, būvatļauja un būves kadastrālās uzmērīšanas lieta), ko pagaidām mani kolēģi neatrod. Pati vēl darbā neesmu bijusi, bet, kad būšu - cerams, ar meklējumiem veiksies labāk.

(Šito pēdējo punktu ar E. lūdzu nekad neapspriest, E.!)

Problēma: 3 nedēļas man sāp zobi. 3 reizes šajā laikā esmu bijusi pie zobārstu un dakteris man ir labs, bet šodien viņš teicās, ka ir izdarījis absolūti visu, par ko vien var iedomāties - 2 zobiem no jauna iztīrīja kanālus, apčubināja gudrības zobu, kas spraucas laukā. Bet nu sāp, protams, joprojām.

Problēmas pagaidu risināšanas nolūkā iesoļoju aptiekā. Rezultātā pa 11.45 LVL esmu ieguvusi 3 dažādas zāles un vitamīnus. Un tās ir tikai zobu sāpes. Kā mūsdienās pensionāri atļaujas zāles, es nespēju iedomāties. Tā kā es visādas ripas regulāri neriju, tad mani, protams, bankrotā zobusāpes neiedzīs, bet vispār pēdējā laikā ik uz soļa nākas secināt, ka viss tik dārgs, viss tik dārgs.

Vakar mans labais draugs bija tik vēlīgs un uzacināja mani uz randiņu (mmmm) - skatīties ceturdaļfinālu Eiropas sieviešu basketbola meistarsacīkstēs (eee?) (nosaukums garš, ceru, ka atcerējos un uzrakstīju pareizi). Es arī piekritu un devos uz lokālu skatīties, kas būs. Un bija arī.

Biju viena no 4 sieviešu dzimuma pārstāvēm veču piebāztā pabā un tā kā mani vakara kompanjoni kavējās minūtes 35, tad viena pati lepnā vientulībā atšķirībā no pārējiem apmeklētājiem lasīju žurnālu nevis vēroju aizraujošo spēli, par ko manā virzienā tika raidīti neapmierināti skatieni, jo biju aizņēmusi veselu galdiņu un tikmēr īstenajiem basketbola faniem bija jādrūzmējas pie letes.

Protams, kaut kādā brīdī pieslēdzos arī spēlei un aizdomājos, kādu iemeslu pēc sievietes kļūst par basketbolistēm - vecāki bērnībā piespiež? Patīk Uļa? Pārāk garas, pārāk īsas? Nemāk spēlēt klavieres, tamborēt vai darīt kaut ko tikpat sievišķīgu? Veču aurošana pēc superīgākā manevra un bumbas ietriekšana grozā no augšas (tikai sievietes laikam tā nevar)? Nu kas ir tas, kā dēļ patīk vilkt šortus un baltas pusgarās zeķes, dabūt elkoni saules pinumā, vaļāties pa zemi un 2 stundas skraidīt pakaļ bumbai demonstrējot uz pleca nestilīgāko tetovējumu šaipus Urāliem. Tā laikam man paliks neatminama mīkla mūža garumā.

Tā kā vakar saņēmu pārmetumu par to, ka esmu materiāliste, jo lielākajai daļai manu pēdējā laika ierakstu apakšā ir tags 'nauda', tad ierakstīšu par savām lieliskajām brīvdienām, kuru lieliskumam nav nekāda sakara ar naudu vai citiem materiāliem labumiem.

Kā zinat, mana piektdienas laicīgā gulētiešana izgāzās ar skaļu blīkšķi un labi vien, ka tā - es sen nebiju tik ļoti izsmējusies. Kad sestdienas dienā pamodos ar diezgan nepatīkamām galvassāpēm un pirmo dienas daļu biju pavadījusi gultā, skatoties filmas, izdomāju, ka jāsaņemas vismaz nopirkt dāvanas jubilāriem, pie kuriem šodien bija plānots doties ciemos. 17tos izbraucu no mājas un biju atpakaļ pēc 12 stundām, pat dāvanas nenopirku, bet toties atkal pamatīgi izsmējos un ieilgušo vakaru pabeidzu ar izkliegšanās pasākumu pie jūras. 

Šodien ciemos pie radiņiem un kino.  

Paldies jums, draugi :) 

Ak, jā, vēl gribēju vienu lietu izstāstīt.

Šovakar stāvu pie savas mājas vārtiņiem, gaidu, ka mani kino līdzgājēji atbrauks man pakaļ, miniding my own business, tā teikt. Dzīvoju es diezgan nomaļā Rīgas ielā, satiksme ļoti minimāla. Brauc garām bwm x5, tā sabremzējas mazliet, bet neko. Pēc minūtes brauc atpakaļ, izlec viens no 3 višibalām un saka sakrālo frāzi: "Djevuška, vi meņa ždjote?". Lielisks pick up line, neko teikt, ļoti oriģināli. Noskaidrojām, ka negaidu es gan viņu, ka nekur mani nevajag aizvest, prieks iepazīties un uz redzēšanos. Puiši pat izrādījās latvieši, kas bija mani par slāvu meiteni noturējuši. Garastāvokli uzlaboja. Es gan galīgi neesmu no tāmģevuškām, ar kurām vīrieši mēdz tādā veidā iepazīties - laikam paŗāk draudīga izskatos. Bet nu jautri.

Ir pāris situācijas, kurās es uzvedos pilnīgi paranoiski, bet es nespēju sevi nostopēt:

- Lai arī vienmēr aizslēdzu durvis uzreiz, kad ieeju dzīvoklī, vienalga katru vakaru pirms eju gulēt, aizeju pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas. Lieki, protams, piebilst, ka aizslēgtas ir vienmēr.

- Ja kaut kur jāceļo, vienmēr 10x pārbaudu, vai man līdzi ir pase un biļetes. Pat tad, ja pirms 15min jau esmu skatījusies, vienalga pārbaudu vēlreiz.

- Ja pirms teātra izrādes esmu izslēgusi telefonam skaņu, vienalga vēl vismaz 3x man jāpaskatās, lai es būtu pārliecināta, ka tiešām to esmu izdarījusi.

Un, nē, nav tā, ka es in general būtu paranoiska būtne, tas man tikai klikšķis uz pāris situācijām. Tajā pašā laikā es mierīgi varu uz dienu atstāt ieslēgtu gludekli vai, piemēram, aizmirst aizslēgt mašīnas durvis

Sanāca trīs dienas pavadīt Viimsi SPA (http://www.viimsispa.ee/) Igaunijā, 15 min braucienā no Tallinas centra. Kā teica viens man zināms jaunietis - igauņiem ir mode gandrīz visas viesnīcas par SPA viesnīcām dēvēt. Bildēs jau izskatījās diezgan smuki tas pasākums, dzīvē.. nū.. teiksim tā - labas bildes viņi māk taisīt. Viesnīca daudz maz ok, SPA / skaistumkopšanas daļa arī (ne tā, ka forši, bet vienkārši ok), ēdināšana - pabriesmīga, a ļa zviedru galds, bet gan ēdiens, gan pati ēdamtekpa atsit tādu ēdnīcu pirms 10 gadiem (lai arī daudz kas bija diezgan garšīgs), publika - pārsvarā somu pensionāri, kuriem mode staigāt apkārt halātos un čībās. Bet tā kā biju tur uz darba pasākumu, ne visu dienu mirkt baseinā un sēdēt skaistumkopšanas salonā (2 procedūras gan izveicu anyway), bija labi. SPA cienītājiem un atpūtniekiem gan tiešām neiesaku, mums tepat Latvijā ir daudz jaukākas vietas. 

Dodos šodien pēc darba uz savu auto un, kā jau katru vakaru, spēlēju ar sevi spēli "diez kur es no rīta atstāju mašīnu". Šoreiz domājās kaut kā īpaši grūti. Un tad es atcerējos - mašīna ir servisā :)  Un te sākās piedzīvojums "Taksis Nr.2" - 20 minūšu laikā parunājām par valsts nozagšanu, globālo saslišanu, sliktiem ceļiem un nekaunīgiem kājām gājējiem. Un neba nu es biju tā lielā runātāja, es biju satikusi cilvēku ar VIEDOKLI :)

Vēlāk frizētavā maksājot (sorry, Ieva, es tev izmeņila), atklāju, ka bankas karte no rīta ir aizmirsta bankomātā, vēl viena karte, kas bija manā makā, bija derīga līdz šī gada septembrim un otrai es nespēju atcerēties pin kodu. Nu neko - banka turpat, pasūtīju sev jaunu karti (starp citu, tagad dod izvēlēties kartes izskatu).

Taksists Nr. 3 bija gauži garlaicīgs un lietišķs - klausījās normālu mūziku, uzvedās pieklājīgi.

Ziniet, kāpēc man nepatīk Saktas puķu tirdziņš? Jo turienes pārdevēju pārdošanas metode mani tracina. Nevar cilvēks mierīgi pastaigāt, paskatīties, kas labāk patīk un izvēlēties. Nē, jāuzbāžas ar savām "kādas skaistas rozītes", "ņemiet smukos pušķīšus" utt. Tā mani tracina, ka vienkārši šausmas. Es mēdzu pat demonstratīvi aiztaisīt ausis vai teikt, ka "ja jūs man uzbāzīsieties, tad pie jums noteikti nepirkšu". Jā, jā, zinu - nepatīk, nav ko tur iet. Tiešām cenšos izvairīties, bet dažreiz tā ir tuvākā pieejamā puķu vieta.

Nu, tā. Pastāstīju, mazliet vieglāk palika :)

Izbraucu šorīt no mājām 07:25. No manas mājas līdz Ulmaņa un Vienības gatves krustam šajā laikā ir ~ 5min brauciens (satiksmes pārvads uz Ulmaņa gatves virzienā uz centru), maksimums 10. Šorīt velkamies. Domāju, ka kaut kāda avārija. Bet nē, kad pēc 20 min nonāku līdz krustojumam, izrādās, ka luksofors nestrādā un satiksmi neviens arī neregulē. Ulmaņa un Vienības gatves krustojumā! Polcijai, man domāt, šādās situācijās ir jābūt uz vietas 10 min laikā - tur taču ir baigā satksme šajā laikā. Domāju, būšu pilsonis apzinīgais (labi, labi, lecīgais) un piezvanīšu atbildīgajām instancēm pajautāt, kāds viņiem par šo viedoklis. 112 mani savieno ar ceļu policiju, tur es pus minūti klausos, ka visi operatori ir aizņemti un pēc tam zvans vienkārši atvienojas. Ar vēl vienu mēģinājumu tomēr izdodas. Atbilde ir "jā, paldies, mēs zinām". Nē, nu jauki, ka viņi ir informēti, ko es varu teikt. Kamēr viņi sēž savos kabinetiņos, tikmēr puse Salu tilta virzienā no centra sastrēgusi. 08:00 arī par radio SWH teica, ka zvanījis kāds klausītājs un teicis, ka būtu labi tur kādu policistu aizsūtīt. Tātad vismaz minūtes 40 vēsā mierā informētie policisti var atļauties urbināt degunus un dzert savu rīta kafiju, neliekoties ne zinis par šādu lietu.

Nē, nu nav tā, ka es būtu briesmīgi naiva un nezinātu, kā pie mums lietas notiek. Bet nu afigeļi jau galīgi. Bezpriģels. 

Šķiet, ka pēdējā laikā laba apkalpošanas kultūra pie mums ir sastopama tikpat bieži kā Parisa Hiltone grāmatu veikalā. Lai gan diez vai Parisa maz zina kas ir grāmatu veikals, bet labas apkalpošanas izņēmumi kafejnīcās / viesnīcās / restorānus šur tur ir manāmi gan..

Par slikto šoreiz ne. Divas nedēļas pēc kārtas man ir brīvdienas rītā sanācis ēst brokastis Spices Double Coffee. Un vispār jau šajā iestādē serviss tā vidēji ņemot ir diezgan bēdīgs, bet es jau otro reizi pēc kārtas uztrāpīju pie oficiantes, kas saka "laipni lūdzam Double Coffee" (tas gan, jāatzīst, izklausās mazulietiņ samāksloti, bet who cares), novēl labu apetīti, vienmēr redz, ja ir vajadzīgs vēl kas, operatīvi atnes rēķinu, atlikumu un vispār ir visādi citādi ļoti jauka un uzmanīga. Un ja citreiz šajā iestādē es pukojos par rēķinam pieskaitīto obligāto dzeramnaudu, tad šoreiz man ne vien tas ir vienalga, bet es pat atstāju vēl +10%, jo mana uzturēšanās tur ir padarīta maksimāli patīkama. It kā jau normāli tā arī būtu jābūt. Pie tam DC jau nu galīgi nav nekāda smalkā iestāde. Bet, piemēram, pagājušajā nedēļā biju restorānā Amphora, kur visādi citādi ir lieliski, bet apmēram 20 min nācās gaidīt un visādi mēģināt pievērst oficianta uzmanību, lai varētu desertu pasūtīt. Tādi, lūk, pīrādziņi, dārgie mani lasītāji.