Rozaa burti

Šovakar brālīts piezvanīja, teicās, nevarēs apciemot vecmāmiņu, kas tēva ceļojuma dēļ atstāta viena, tādēļ šodien tas bija jādara man. Viņš nodeva instrukcijas, lai neēdot gardo omleti, kas gatavota no kaķu konserviem un aizvedot pienu. Tā nu es devos ciemā.

Nebija jau traki, šodien bija labā diena. Atnākot iedevu vecmāmiņai piena paku, par ko viņa ļoti priecājās un ielika to ledusskapī. Pēc minūtēm piecām, kad kafija jau bija aplieta, prasīju, lai padod pienu, uz ko viņa bēdīgi atteica, ka tas viņai neesot:) Tad es vēlreiz pateicu, ka atvedu to un nācās to darīt vēl pāris reizes. Tā pat kā atgādināt, ka cukuru esmu pielikusi un izsalkusi neesmu. Jaunizvārīto zupu neriskēju ēst, jo sazin no kā viņa ir gatavota, tādēļ iztiku ar banānu. 

Jācer, ka līdz rītdienai, kad brālīc atkal pie viņas brauks, viņa neizdomās doties kādā garākā pastaigā, kas viņai ir tik raksturīgi, bet rātni sēdēs mājās. Un cik dīvaini, kas katram likteņa maisiņā ielikts, jo otra bābuška, tieši tajā pašā vecumā, tikko ar svaigi pirktām adidas kediņām un Norvēģijas fjordiem aizlaida.