Rozaa burti

Labi, ne gluži London, bet gan Reading, 20 min. braucienā no Hītrovas lidostas. Mana nokļūšana zemē, kur auto brauc pa nepareizo ielas pusi, sākās ar manas bagāžas nozaudēšanas fakta konstatēšanu un SAS Overnight Kit iegūšanu savā īpašumā, kas sastāv no:

- ķemmes,

- ķermeņa losjona,

- šampūna,

- washing powder (whatever that is),

- nagu vīlītes,

- balta T-krekla,

- 4 vates pikučiem un 4 vates kociņiem,

- zobupastas,

- zobubirstes,

- 2 tamponiem (droši vien vīriešiem tamponu vietā ir skuveklis :) )

- mini dezodoranta.

Es tiešām ceru, ka, kā solīja laipnais kungs no SAS (kurš teica, ka mana bagāža neesot vis lost, bet gan vienkārši delayed), mana bagāža man tiks piegādāta jau šovakar, un man nekas no lieliskā SAS komplekta nebūs jāizmanto. Pie tam ņemot vērā, ka rīt darba diena, es esmu džinsos, visa kosmētika, protams, ir lielājā somā.

Bet visādi citādi esmu veiksīmgi atradusi savu dzīvokli pie Temzas ar 3 guļamistabām un pat tikusi pie interneta.

Turpinājums sekos :) 

Bagāžu esmu beidzot veiksmīgi atguvusi. Šonakt 00:15 pēc tam, kad biju SAS pārstāvim laipni pastāstījusi, ka iespēja to saņemt šodien ap 11:00 is not ok.

Protams, pirmajā dienā, kad manā rīcībā ir lietussargs, jo esmu tikusi pie lielās somas, beidzot nelīst :) Līdz šim 2 dienu laikā biju pamanījusies izlīt 4 reizes. Londona vai ne-Londona, bet līst te gandrīz visu laiku.

Citādi joprojām nespēju pierast pie tā, ka mašīnas brauc pa nepareizo ielas pusi - ir apjukums gandrīz katru reizi, kad jāšķērso iela. Vēl mazliet mēdz būt problēmas ar jocīgo britu izrunu, sanāk ik pa laikam pārjautāt lietas vai kaut ko pārprast. Piemēram, vakar kolēģim pateicu, ka nekad neesmu dzirdējusi par tādu Oracle softu tikai tāpēc, ka viņš to izrunāja kā Arikl; pārpratums gan tika atrisināts veiksmīgi :)

Vakardien, apmeklējot supermegegiga stārus Aerosmith, sapratu, ka šādus masveida pasākumus turpmāk apmeklēšu nelabprāt. Un vainīgs nav ne lietus, ne lielais daudzums cilvēku. Iemesls ir mans ne pārāk garais augums. It kā esmu apradusi, ka uz visiem saviem garajiem draugiem vienmēr skatos no apakšas, bet brīdī, kad ap mani sastājas tikai un vienīgi šādi gari cilvēki, varu redzēt tikai debesis un man tas nemaz nepatīk. Man jau liekas, ka būtu jauki, ja stadions būtu sadalīts sektoros un iekļūšanu kontrolētu ar auguma mērītāju. Lai kaut nedaudz redzētu no vecā Stīvena aizstaigāju līdz stadiona beigu galam, un tad varēju redzēt viņu mana vidējā pirksta lielumā, bet tas, ziniet, nekādu gandarījumu nesniedza.  

Šovakar brālīts piezvanīja, teicās, nevarēs apciemot vecmāmiņu, kas tēva ceļojuma dēļ atstāta viena, tādēļ šodien tas bija jādara man. Viņš nodeva instrukcijas, lai neēdot gardo omleti, kas gatavota no kaķu konserviem un aizvedot pienu. Tā nu es devos ciemā.

Nebija jau traki, šodien bija labā diena. Atnākot iedevu vecmāmiņai piena paku, par ko viņa ļoti priecājās un ielika to ledusskapī. Pēc minūtēm piecām, kad kafija jau bija aplieta, prasīju, lai padod pienu, uz ko viņa bēdīgi atteica, ka tas viņai neesot:) Tad es vēlreiz pateicu, ka atvedu to un nācās to darīt vēl pāris reizes. Tā pat kā atgādināt, ka cukuru esmu pielikusi un izsalkusi neesmu. Jaunizvārīto zupu neriskēju ēst, jo sazin no kā viņa ir gatavota, tādēļ iztiku ar banānu. 

Jācer, ka līdz rītdienai, kad brālīc atkal pie viņas brauks, viņa neizdomās doties kādā garākā pastaigā, kas viņai ir tik raksturīgi, bet rātni sēdēs mājās. Un cik dīvaini, kas katram likteņa maisiņā ielikts, jo otra bābuška, tieši tajā pašā vecumā, tikko ar svaigi pirktām adidas kediņām un Norvēģijas fjordiem aizlaida. 

Atbilstoši bloga nosaukumam aizdomājos par meiteņu sporta veidiem, kurus varētu izkopt  - esmu atklājusi, ka man vareni patīk ne tikai frīsbijs, riteņbraukšana un galda spēles, bet arī kanoe laivu braukšana, airēšana, peldēšana, kā nu kurš sauc. Sākumā nebiju ne par kādu naudu piedabūjama braukt, bet tā kā stiprā dzimuma pārstāvji mūsu tābrīža kompānijā bija mazākumā, tad izvēles iespējas nebija nekādas lielās.

Tā nu uzstūķēju mugurā vesti (jā, tas vienīgais mīnuss, jo izskatījos pēc kosmonauta-iesācēja) un lecu iekšā. Tā airējos, tā airējos, ka uzberzu pirkstu starpās tulznas un nākamajā dienā mazas muskuļu sāpes sadzīvoju, bet gandarījums par paveiktajiem kilometriem nežēlīgs, tā ka skola rokā un uz priekšu!

Tā kā sakarā ar smalkiem pasākumiem šonedēļ bija nepieciešamība steidzīgi atrast kādu, kurš varētu uzņemties šefību par manu galvas rotu - matiem, pie sevis nodomāju, nu labi, kas par to, ka mans iemīļotais frizieris nav pieejams, ņemšu, izaicināšu likteni un pierakstīšos pie kāda cita, nu tīri tā, profilakses pēc. Nu un tad arī attiecīgi dabūju profilaksi pēc pilnas programmas - sākot ar apdedzinātu galvas ādu (un ne jau no krāsas vai balinātāja, bet gan no karta ūdens (!!!), jo frizierīša matu mazgāšanas asistentei gadījās kļūme uz ko saņēmu vienu vienīgu ''vai!''), kas manī pamodināja niknu lapseni un tad tikai sākās. Nekādu friziermeistara ieteikumu, nekādas izpratnes vai vismaz mazākās nojausmas par manu būtību, vēlmēm un organisko nepieciešamību pēc kārtīgas, gludas galviņas. "Nu ko tad Jūs īsti gribat, kā Jūs domājat, kā Jums liekas?" - bija visbiežāk uzdotie jautājumi šo 3 stundu laikā. Nu vai es friziere, ka man jāņem rokā šķēres un jārāda priekšā?? Manuprāt, pietiek, ja norādu uz to, kas ir vēlamais variants un tālāk jau ir viņa iniciatīva attiecībā uz manis izdaiļošanu. Beigu beigās, protams, es arī spēlēju frizieri un diriģēju parādi, jo pats meistars nesaprata neko ne par kādu naudu (izņemot, protams, manu atsāto summu, kas bija šokējoši liela un pašlaik uzskatu to par vienu no neveiksmīgāk ieguldītajiem latiem pēdējā gada laikā).

Tad gribu es Jums pateikt - nevajag izaicināt likteni un paļauties uz nepārbaudītām lietām un noteikti sākumā notestēt abpusējo ķīmiju un jūtu saderību ar māsteru, ja nē, varēsiet kā es - spēlēties frizieros un beigās visus piebeigt ar saņemto negatīvo emociju vilni. Fui!

Vakar / šorīt mazliet pastaigājot pa veikaliem, vēlreiz guvu apstiprinājumu manam novērojumam.

Proti, apavu veikals NS King man savā ziņā pat ļoti patīk - tā kā visas pasaules neglītākās kurpes pulcējas tieši tur, es varu droši netērēt savu laiku un kurpes iet meklēt citur. 

http://www.oralb.com/us/products/manual/pulsar/

Neprasiet kāpēc pirku. No idea. Tīrot zobus vienīgais, kas pulsē (vibrē?), ir roka, kurā zobubirste tiek turēta. Lietoju neieslēgtu. Sagādāja pamatīgu izbīli Jāņu dienas rītā, kad nejauši uzsēdos uz kosmētikas maka, kurā tā bija ielikta, ieslēdzot to sasodīto aparātu.

Valodas. Līdz šim kā pirmo svešvalodu lietoju pārsvarā tikai krievu valodu, kā jau krievu uzņēmumā pienākas. Tagad, strādājot zviedru uzņēmumā, pārsvarā tiek lietota angļu valoda, kura nav no tām spīdošākajām manām prasmēm. Nu rīt man priekšā stāv līdz šim lielākais pārbaudījums savām angļu valodas prasmēm - zvani UK klientiem... man jau ir grūti saprast to valodu, pat ja es skatos cilvēkam virsū, bet pa telefonu... 

Un vēl ievēroju, ka ar cilvēkiem, kuri ar mani sarunājas krieviski, pēc neilga laika pāreju uz angļu valodu. Prakse, zinies, daudz nozīmē. 

Nezināmu iemeslu dēļ man pēdējā laikā sanāk rakstīt vairāk par sportiskām aktivitātēm nevis "rozā" lietiņām un tā arī attiecīgi šoreiz.

Nesen secināju, ka volejbola guru no manis nesanāks noteikti, tāpēc pārmaiņas pēc mēģināju sevi testēt fiziskās izturības jomā "Meža kaķī" Ventspilī (nezinātājiem varu ar lepnumu pavēstīt, ka no ticamiem avotiem saņemtā informācija liecina, ka Siguldas "Kaķis"salīdzinot ar šo "Kaķi" ir vienkārši nieks). Kopumā jāsaka, ka rezultāts nebija nemaz tik peļams, bet roķeles trīcēja pamatīgi. Un tomēr ir arī manī dažas vājības palikušas, jo pēdējai, melnai, trasei pat visrū neskatījos, jo skatīties kaut kur un vēl piedevām kaut ko ieraudzīt nemaz tik viegli nebija, ņemot vērā cīņas laikā iegūtas traumas - atdauzītu degunu, kas, attiecīgi, iespaidoja arī redzi un ieilgušu tirināšanos striķī, kas pēc tam lika visu uzmanību koncentrēt uz saspiesto kājstarpi (pēc mežonīgā Tarzāna lēciena). Rezumējot to visu Jums iesaku nekad neiet nezināmā trasē pirmai, lai arī cik ļoti gribētos pierādīt, ka visu māku un varu un vispār esmu pati foršākā, jo pretējā gadījumā viss var beigties... tieši tā - ar saspiestu kājstarpi un pamatīgu zilumu tur pat.

Nu, bija jau labi. Īpaši gribas izcelt Stereophonics, James un Mumiy Troll. Stereophonics - ļoti profesionāli, spēcīgi, bet bez emocijām diemžēl. Puišiem bija "atbraucam, nospēlējam, dabūjam kāpostu un čau" attieksme. Lai gan pie "Maybe tomorrow", kad solists palika uz skatuves viens pats ar ģitāru.. ehh.. nu, tiešām spēcīgi. Troļļi - kā vienmēr, jauki un sirsnīgi krievu zēni, nu patīk man viņi. James - ja sākumā īsti nepavilkos, tad uz beigām pavilkos pat ļoti. Emocionāli, labi spēlēja uz publiku.

Lielākās festivāla šausmas bija The Conretes. Nav skaidrs, kāpēc viņi spēlēja pirms Stereophonics un kāpēc uz lielās skatuves. Jo viņiem vispār bija joprojām jāspēlē opja garāžā vai brālēna 12tajā dzimšanas dienā. Teksti 8 klases līmenī, mūzika tāpat. Vienīgā doma, kas man radās viņos klausoties, bija, ka jātaisa sava grupa. Jo sliktāk jau noteikti nebūs. Tādas dziesmas es arī sacerēt varētu un sliktāk par to viņu blondīni noteikti nedziedu.

Bet overall - bija labi. Izdevās pat neaizmigt stūrējot vakar naktī atpakaļ uz Rīgu. Izklaidējos mēģinot apdzīt iespējami daudz priekšā braucošo mašīnu. 

Nupat sagruva manas cerības par to, ka sen neredzētā kaimiņiene-kašķu vecene ir beidzot nolikusi karoti. Katrā ziņā viņa no manis saņēma "labvakar" tādā tonī, kas, acīmredzot, atsita viņai jebkādu vēlēšanos izvērst sarunu. Jā, es zinu, es esmu vienkārši preļestj.