Rozaa burti

Es nesaprotu, patiešām nesaprotu, kā atbildīgajām institūcijām varēja ienākt prātā atļaut rīkoto to kaktu avīzītes atbalstīto pasākumu "Pasaule pret homoseksuālismu" (http://www.grupa.lv/lv/pasakumu_kalendars/1552/). Un nejau kur pagadās, bet Novembra krastmalā.

Es ierosinu vēl pāris pasākumus uzrīkot, piemēram:

- Latvija pret nēģeriem

- Roks pret Zatleru

- Ebreji pret daudzbērnu ģimenēm

Problēmām ar atļaujas saņemšanu laikam rasties nevajadzētu 

Kā jau nesen teicu - esmu universāla!

Šodien pirmo reizi mūžā (un karjerā:)) ierunāju reklāmu. "Veikali TOPS - patiešām labais!" :)))

Jau kādu laiku esmu diezgan noziedējusi no draugu redzesloka un aizrāvusies ar kulinārijas brīnumu radīšanu, tomēr šovakar esmu nobriedusi iepriecināt arī savus dārgos draugus ar vienu no tiem.

Tātad: Klasiskais krēms brulē ar Bauskas (bet varbūt Spānijas) zemenēm šovakar pie Zanes.

Ierašanās laiks: no 21:00.  

Šodien pēc 13 izgāju no darba un šeku-reku - kājas pašas mani aiznesa uz Galeriju Centrs, kaut gan plāns bija braukt mājās gulēt. Tik sen es nebiju noķērusi šito sajūtu - kad tu ieej šopinga procesā, laiks lido nemanot un ir pat ļoti interesanti pašai ar sevi vien (telefona baterija izlādējās un līdz ar to es biju tiešām viena). Tiesa, nekāds dižais "sausais atlikums" tam visam neradās - ja sākumā man bija kļūdains entuziasms pievērsties visam pēc kārtas (kurpes, lupatas un somas), tad pēc pusgulētas nakts tas beigās izrādījās tik nogurdinoši, ka nenopirku gandrīz neko - viss, kas sākumā likās ņamams, pēcāk šķita garām (jums arī tā gadās, ka drēbes pa pāris stundām maina savu būtību? :)).

Te būtu vietā paskaidrot, ka tad, kad man ir laiks un iedvesma, man patīk iepirkties tā - vispirms izstaigāju sevi interesējošās vietas, šo to noskatu & varbūt pamēru un tad galvā lieku to visu kopā - kas kam piestāvēs, ko varēs pieskaņot jau esošajam arsenālam, kas vēl būs papildus jāpiemeklē, u.t.t. Garš un sarežģīts process, vārdu sakot, kas prasa laiku un spēku un šodien tā rezultātā man vairs nepatīk kurpes, ko es nopirku Stockmann, jo tad, kad es aizgāju atpakaļ uz GC, nāca apjausma, ka īsti neiet klāt tām šmotkām, ko biju iepriekš nolūkojusi. Ai, karoče, mazāk domāt vajag un vairāk paļauties uz čuju, galu galā, pragmatika nekad nav bijusi mana stiprā puse. Bet, ja rezmuē - procesā pavadīju vairāk kā 6 stundas.

Pēdējais (tēraudā cērtamais) secinājums: nedēļas nogale Rīgā - tas tiešām ir nožēlojami!

Nezinu, vai tas ir labi, ja liekas, ka ir pagājis daudz vairāk laika nekā tas patiesībā ir  - 1,5 gadi (kas, protams, arī nav nieks). Domāju, ka šādas sajūtas rodas dēļ tā, ka ir daudz lietu sadarīts - gan būtiskas, gan mazāk būtiskas. Dēļ tā, ka esmu mainījusies es pati un mainījies ir viņš. Zinu tikai to, ka esmu laimīga par to, ka viss ir tieši tā kā tas ir pašlaik.

Rezultātā man vēstījums ir tāds, ka ne jau visi "viņi" ir slikti, nelieši, cūkas u.t.t.... kā nu kuro reizi tiek saukti. Gadās arī kāda pērle (nu labi, ja ne gluži pērle, tad kāds labs eksemplārs). Vajag tikai pacietību, rezultāts būs :)

Es vispār mēdzu ārkārtīgi pretoties lietām, kas ir ļoti modē - ja visiem ir, tad man negribās (nu, vai vismaz es sevi par to pārliecinu). Bet vakar, kad biju savā tradicionālajā algas dienas šopingā, es tomēr padevos "baletčību" kārdinājumam. Attaisnojumam (sev):

1. Man tajā brīdī dikti sāpēja / bija saberztas kājas par spīti tam, ka tajās bija vienas no manām ērtākajām kurpēm, tā ka papēžotu kurpju virzienā man skatīties vienkārši negribējās;

2. Kamēr es pētīju apavu veikala piedāvājumu, tikmēr kurpes, kuras es beigu beigās nopirku, skatījās un savam bojfrendam stāstīja, ka viņas ir "TĪĪĪĪĪK FORŠAS!" meitene ap gadiem 18, un es padomāju, ka.. nu, jā, es arī esmu TĪĪĪĪK FORŠA un man tās kurpes vajag :) 

Nu jau pāris dienas pavadu pavisam netālajā zviedru zemē, kas kādu laiku ilgāk nekā Latvija skaitās Eiropā. Pavadot pāris stundas pilsētas centra kņadā un apmeklējot pāris veikalus, bija diezgan grūti saskatīt  kādu tipiska izskata zviedru meiteni. Tādu ar dabīgi blondiem matiem un zilām acīm. Tā vietā man visapkārt bija redzamas netipiskās zviedru meitenes – brūniem vai melniem matiem, vēl dažām matu krāsu nevarēja manīt, jo galvu sedza lakats. Vēl, protams, meitenes ar iešķībām acīm.

Un vēl viena tendence, ko līdz šim neasociēju ar šo valsti – S un M izmēri veikalos vienmēr ir atrodami, jo gan tipiskajām, gan ne tik tipiskajām zviedrietēm tie vienkārši neder. Lielākā daļa jaunatnes (un ne tikai) ir kārtīgi nobarojušies McDonaldā un iespīlējušies legingos un krekleitā vai pagarākā topā ar mega dekoltē (jaunākā modes tendence, taču!). Liekas, dzīvo bez kompleksiem.

Un atpakaļceļā uz mājām aizdomājos par to, vai pēc gadiem, teiksim, 20 vai pat mazāk, arī Latvijā mēs, pieņemot iebraucējus, krustosimies ar viņiem uz nebēdu un ielās cilvēku – balto būs grūti sastapt?  Un jauniešiem nerūpēs ne savs apkārtmērs, ne pārtika ko ēd? Dažkārt liekas, ka to valstu pilsoņiem, kuriem ir ieaudzināta pašpārliecinātība jau no mazotnes, tas kā viņš izskatās nerūp nemaz. Un tādās reizēs Latvijas cilvēku nepārliecinātība par sevi neliekas tik slikta īpašība.

Un šaubos vai viņi ir laimīgāki - nav nemaz tik viegli tādā izskatā un apjomā pārvietoties!

Patiesības stunda situsi... "...Jums tiek piešķirts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā". Jāpiezīmē, šie vārdi bija kā medus manām ausīm, kaut arī pēdējās stundās jau bija tāda pārliecība, ka tieši to arī dzirdēšu. Jā, Jums taisnība, ar Jums runā jaunizcepts maģistrs. Nu lūk, arī smukās meitenes var būt gudras :) Tomēr jāatdzīst, ka viegli nebija nemaz, it īpaši pēdējos 3 mēnešus, kad visbiežākā mana atbilde uz jautājumu "Ko dari rīt?"- "Rakstu maģistra darbu". Diezgan dzelžaini.

Man par pārstegumu jāsecina - aizstāvēt darbu daudz vieglāk nekā bakalauru, kas varbūt liecina par zināmas devas pašpārliecinātības pieaugumu un vārdi arī vairs kaklā nesprūda. Diezgan lielīgi, tomēr patiess prieks un lepnums pašai par sevi :) 

Tātad beidzot - vasara var sākties!! 

Nē, ne savām. Īss ieskats situācijā neinformētajiem - iešu līdzi māsīcai "rociņu turēt" viņas dzemdībās. Pasākums, starp citu visai drīz.  Par to, kā man tur ies, droši vien informēšu dārgos lasītājus.

Bet jau pats pirms visa šī procesa esmu bijusi pāris komiskās situācijās.

Situācija Nr.1. Ejam uz dzemdētāju kursiem. Ierodamies apmēram 5 min pirms sākuma, kādi 15 laimīgo māmiņu un papucīšiu pārīši jau savākušies. Mums ieejot telpā, iestājas klusums, visiem laikam baigi interesanti paskatīties uz divām "māmiņām" :)  Savukārt vecmāte, kas tajos kursos runā, visu savas runas laiku konsekventi lieto tādus izteicienus kā "jūsu VĪRS palīdzēs", "tad jūsu VĪRAM vajadzēs..", VĪRS, VĪRS, VĪRS! Divas uz kursiem atnākušās bez-vīru māmiņas un divas viltus lezbietes tiek ignorētas. 

Situācija Nr.2. Eju šodien uz ARSu taisīt fluorogrammu, kas nepieciešama, lai varētu piedalīties dzemdībās. Reģistatūrā prasa, kāpēc man vajag:

- Piedalīšos dzemdībās

- KĀ?

- Ne savās

- .....

Tieku līdz vajadzīgajam kabinetam:

- Kādiem mērķiem jums vajadzīga fluorogramma?

- Piedalīšos dzemdībās

(neizpratnes pilna pauze)

- Ne savās

- Bet kā tad? Tā kā ģimenes dzemdībās?

- Man māsīca dzemdēs, tad jau laikam sanāk ģimenes :)

- Hmmm... nu, labi

Iedomājoties vien to jautrību, kas mūs sagaida dzemdību namā... Labi, ka mums ar māsīcu ar humora izjūtu viss kārtībā :)

P.S. Agita (tā pati māsīca), sāc rakstīt! 

Manis nepareizi nopirktas matu krāsas (ieguvu gaiši rudas matu saknes) dēļ, vakar nācās veikt matu katastrofas seku likvidēšanas operāciju.

Operācija bija sarežģīta un ievilkās līdz 01:30 naktī, bet rezultātā esmu tikusi arī pie gluži jaunas frizūras.

Milzīgs paldies Ievai! Māsa ar friziera diplomu ir ārkārtīgi noderīga :) 

Pabraucot nostāk no Latvijas rodas laba izdevība nogaršot dažādu tautu virtuves. To, protams, var darīt arī mājās, bet tur parasti izvēlos +/- pārbaudītas vērtības. Tie, kas mani pazīst, zina, ka uz eksperimentiem ar ēdienu parakstos nelabprāt, bet šoreiz izvēles tiesības man nebija - šefs uzsauc:) Un jāatzīst - gājiens vainagojās panākumiem, kas nozīmē, ka es ne tikai nogaršoju, bet man garšoja.

Tātad japāņu virtuve: shabu shabu. 

Apsēdāmies pie galda, kam vidū ierīkots caurums, kas paredzēts ēdiena gatavošanai. Kā jau japāņu iestādē sākam ar sakē, kas, par pārsteigumu man un apkārtējiem, garšoja tiešām labi. Turpinājumā viesmīlis galda vidū iestirpina trauku ar diezgan eļļainu šķidrumu un pēc minūtēm desmit atnes 2 šķīvjus. Uz viena no tiem - milimetru vai divus biezi (vai plāni) sagriezti jēlas gaļas gabali un otra - dažādi dārzeņi, sēnes un tofu.  

Kad šķidrums galda vidū sāk vārīties, tajā tiek salikti dārzeņi. Lielu daļu no tiem ko ēdu pat nespēju nosaukt, jo neatceros to anglisko nosaukumu, kur nu vēl latvisko tulkojumu. Kad ūdens uzvārās otru reizi, katrs maltītes dalībnieks ņem gaļas šķēlīti un iemet verdošajā buljonā tikai uz pāris sekundēm. Pirms gaļas baudīšanas var izvēlēties 2 mērču variantus - sezama sēkliņu vai sojas-etiķa mērci. 

Pirms pāris gadiem šī man būtu neiespējamā misija, tādēļ priecājos, ka tas notiek tagad, kad lēnām (ļoti lēnām!) sāku atklāt vēl dažādas ēdienu iespējas, ne tikai ceptus kartupeļus ar karbonādi:) 

 Zinātāji saka, ka arī Rīgā pāris japāņu restorānos ir iespēja gatavot šo shabu shabu, bet nereti šī iespēja tiek liegta - laikam Rīgas restorānu šefpavāriem patīk labāk gatavot pašiem. 

Nē, nē, paldies, Baiba Zvaigznīte, man nevajag rozā tapetes....

Un tomēr... pavisam negaidot pēc pāris gadu mierīgas dzīves aktualizējies jautājums par jaunas dzīvojamās platības nepieciešamību salīdzinoši tuvā nākotnē. Tad nu intereses pēc paskatos kaut kādos standarta nekustamo īpašumu portālos un ko es redzu? Cenas, kas vēl pirms kāda laika bija norādītas EUR, tagad jau tas pats cipars... tikai LVL, kas nozīmē, ka cenas kāpj vēl arvien. Varu tikai dusmīgi nopurpināt. Šis fakts, protams, nav nekas jauns un šokējošs, bet apskatot arī īzīrēšanas iespējas, nākas bēdīgi nokārt galu un secināt, ka vienīgais, kam summa liekas adekvāta un ko man nebūtu žēl maksāt par īri ir 30 m2 liels dzīvoklis koka mājā Bolderājā, labākajā gadījumā Ķengaragā. Tas, protams, sajūsmas saucienus manī neizraisa. Tikai tagad man rodas jauājums: ja pat neskatoties uz neseno algas pielikumu un citām detaļām es nejūtos tik maksātspējīga, lai iegādātos kaut ko savām prasībām piemērotu - kur lai dzīvo??? Jāsaka - diezgan bēdīgi.

Vakar manā pagalmā bija kariņa atmosfēra. Biju nodomājusi jau ap 22iem iet gulēt, bet ārā kaut kāds baigais troksnis - skaņa tāda it kā salūtu šautu. Kādas 10 min centīgi mēģināju aizmigt un ignorēt to troksni. Pēc tam eju pie loga skatīties un izrādās, ka pretējās ielas māja deg. Deg tā ļoti pamatīgi jau. Protams, milzu pūlis ziņkārīgo un tā. Bet troksnis, ko rada gāzes balona sprādziens.. pamatīgi nobijos. Ziņkārīgie arī nobijās, vērot lidojošus degošus priekšmetus laikam vairs pārāk jautri nelikās.

 Reku Delfi arī ziņu ielikušu. Vienīgi tā pati kļūdas kas taksistiem - sauc manu ielu par Tirgus ielu, nevis tās īstajā nosaukumā. Iekomentēju, varbūt attapsies.

http://www.delfi.lv/news/national/criminal/article.php?id=18161462

Nezinu kā jums, mani dārgie lasītāji, bet personīgi man ir svarīgi, lai mašīna, ar ko es brauktu, nu.. lai es to mašīnu vienkārši mīlētu. Un ja man vajadzētu izteikties par savējo, tad es teiktu, ka tā ir ļoti NORMĀLA. Tieši tā. Braukt var, problēmu nav, bet prieka arī pārāk nav - trūkst visādu mazu sīkumu, smuka salona un vēl 2 durvju. Un vēl - rīta cēlienu šodien pavadīju velkot kolēģa Saabu, un tas mans auto taču knapi vispār to spēja izdarīt, man jau likās, ka kolēģis varbūt roceni ir norāvis :)

Ehhh.. bet mana vecā mašīna, nu to es tiešām mīlēju no visas sirds, kamēr varēja braukt bez problēmām.

Tad nu es tagad domāju - samierināties man ar sūro likteni vai domāt kādus citus auto variantus. Tā īsti nevaru pat iedomāties tādu auto, kas, pirmkārt, man patiktu un, otrkārt, es to varētu atļauties. 

Šorīt, veicot ikrīta rituālu - matu fēnošanu, sāku domās vākt statistiku par to sieviešu kārtas pārstāvju, kuras es varētu saukt par vairāk vai mazāk tuvām draudzenēm, statusu. Un kas beigās atklājās... Tātad rezultāti:

no 9 respondentēm:

3 - precējušās

2 - saderinājušās

1 - jaunā mamma

atliek 3, kuras nepieder nevienai no šīm kategorijām un es tai skaitā. Tagad nezinu ko domāt, jo esam mazākumā.

Šādu vēlmi veikt pētījumu izraisīja vakardienas notikums, kad man, neslēpšu, par diezgan lielu pārsteigumu acu priekšā tika nozibināts saderināšanās gredzens. (Ne jau mans, protams :)Lēmums no topošā vīra puses esot pieņemts brīvprātīgi, ar pārliecību par šāda soļa nepieciešamību un abpusēju vēlmi. Tas viss, protams, ir lieliski, tomēr radās nelielas pārdomas par to, cik ilgs laiks paiet, kamēr pāris vispār nonāk līdz šādam notikumu pagriezienam. Nesen kaut kur lasīju, ka ja pāris neapprecas pirmā kopdzīves gada laikā, tad šī iespēja samazinoties par 65%. Ja šada statistika ir patiesa, tad man atlikuši vairs tikai nožēlojami 35%... :)

Respektīvi mans dienas jautājums ir: Cik ilgam laikam jāpaiet, lai ar pārliecību varētu apgalvot, ka tagad esam gatavi stūrēt laulības ostā, sasiet rokas ar prievi un dzīvot nost, kamēr paliksim veci, krunkaini un beigu beigās arī kopā zem piemājas bērza nomirsim  (Protams, var apgalvot, ka atkartīgs no individuālām izjūtām, taču gribu dzirdēt patiesus, konkrētus datus).

Pat nevaru iedomāties, cik briesmīgai būtu jābūt situācijai, lai es spētu turpināt dusmoties pēc rožu pušķa, vakariņām restorānā un beigās vēl zemenēm & atdzesēta šampanieša mājās... Nu nespēju, protams :) Laikam jau sievietēm vajag - ne pārāk bieži, bet vajag - piedzīvot tādus izteikti romantiskus gājienus. Katru dienu tas būtu par daudz un par saldu, bet vakar bija pašā laikā. Izsakoties ar The Cure palīdzību - made me feel like I am whole again.

Tātad ja gadījumā kāds nevar iedomāties, ko tas nozimē, tad es pastāstīšu sīkāk.

Jau vairākas reizes pēc kārtas man ir gadījusies sitācija, kad pēc rūpīgas auto nomazgāšanas, pucēšanas u.t.t., ko es redzu, kad nākamajā rītā pieeju pie savas zilās bambāles??? Jā, pareizi, tā no vienas vietas ir ar baltiem kaku pleķiem!!!! Un ne jau es to atstāju zem kāda koka vai kores, kur būtu loģisks izskaidrojums tam, ka neliešiem putniem nebūtu nekādas citas iespējas kā vien apgānīt manu auto! Nē, es to atstāju vietā, kur koki nav ne tuvumā!!! Un kas man sāp visvairāk - tas, ka vienīgais auto uz visas ielas, kurš ir patrāpījies zem kaku lietus ir tieši mans!!! Kaut kāda netaisnība! Jūtos bezmaz vai nolādēta un tad nu vienīgais izskaidrojums, ko varēju rast ir tas, ka manam auto ir kaku karma. Varbūt tas ir savdabīgs sods par maniem grēkiem iepriekšējā dzīvē? Es nezinu, ko lai domā, jo tā tas notiek jau precīzi divas reizes pēc kārtas. Varbūt jāiet pie kādas tantiņas, lai noņem kaku karmu? Nē, visticamāk, ka tulīt kāpšu lejā un lepnā vientulībā ar salveti kasīšu nost zīmīgos pleķus.

Tā tas tiešām ir - vakar, piemēram, mēs aizbraucām uz tirdzniecības centru, lai čalis tiktu pie dažām jaunām maikām un šis jautājums tika atrisināts 10 minūšu laikā, vienā veikalā, 6 gab. uzreiz, ja nemaldos. Pēc tam vēl divas stundas es pirku 2 bikses.

Šorīt, pirms darba es "tikai bišķiņ" palūkojos, ko dod veikalos pa ceļam. Beidzās ar to, ka darbā esmu tagad un man līdzi ir maisi ar 7 (!) dažādiem krekliņiem ("augšiņām", topiem, sauc kā gribi) un 3 svārkiem. Toļi garastāvoklis bija pārāk labs, toļi spoguļi atkal kaut kādi greizie... Nesaprotu, goda vārds. Tā ir tāda maģiska vara, kas mani tai brīdī pārņem un nelaiž vaļā. Starpcitu, kaut ko piemērot un secinot, ka ir baigi labi - arī nākamajam apģērba gabalam ir tendence derēt kā uzlietam un izsaktīties lieliski. Tas laikam no sērijas "bože, kakaja že ja kļovaja" :)))

Tā kā man ir pieejama šī bloga apmeklējuma statistika un tajā ik pa laikam ielūkojos, varu jums izstāstīt, ka apmeklējums ir tīri pieklājīgs. Kas interesanti, blogs ir uzgūglēts uz tādiem vārdiem kā "supersieviete" un "seksa blogs" :) 

Gadījās man pēdējo dienu laikā pilnīgi mistisks gadījums. Pēc atzīmēšanas vērtas riteņbraukšanas pasākuma (atzīmēšanas vērts tas ir man, jo kā iesācējai šajā sportā 30 km liekas jau kā attālums līdz Ķīnas Tautas republikai) bija izdevība uzkāpt uz visu sieviešu bieda - svariem. Tik tiešām bieds, jo nez no kurienes tas rāda +3,3kg. Man, protams, iestājas pilnīgs izmisums un vilšanās par esošo situāciju, jo sāku jau domāt, ka mani vārgulīgie mēģinājumi šajā jomā kaut ko (lasīt - svaru) samazināt ir cietuši apkaunojošu fiasko. Nekas, kaut kā jau mēģinu ar šo briesmīgo vēsti samierināties, kad vakardien sporta klubā (jā, jā, zinu, ka esmu vienkārši sporta monstrs) atkal eju pie baisā rīka svariem un ko neteiksi - šis mazulītis rāda -5 kg no normālā svara!!! Un tagad dienas jautājums - kuri svari ir nepareizi (es, protams, ceru, ka pirmie)? Ja greizi rāda sporta kluba svari, tad tas ir diezgan nožēlojami, jo tiek maldināti visi šī kluba apmeklētāji ieskaitot mani, kā arī pārējos apspīlētajās biksītēs tērptos muskuļotos censoņus un distrofiskos, pārsauļotos meitukus.

Tikko tā aizdomājos - vai skaistumkopšanai ir limits? Visam jau it kā ir savas robežas... Bet, piemēram, šodien - strādāju tik cītīgi, ka domas tā vien nesās sevi pēcāk kaut kā palutināt (lasīt - izskaistināt). Tad nu klusībā prāts pats jau žigli bija pārcilājis vienkāršākos iespējamos variantus - manikīrs, pedikīrs, vaksācijas, solārijs - bļin, viss svaigi apmeklēts & izveikts, nav vēl kur piesieties :) Ko lai tagad dara? Saštukot un noprovēt kādu jaunu masāžu? Nu, tad atkal var nonākt galējībās un beigās visu brīvo laiku un naudu tikai šitādās izpriecās sagrūst - ja visam ierastajam ik pa laikam regulāri pievienosi vēl pa kādai jaunai manipulācijai... Kaut kādu šitādu domu mana māte vienreiz izteica, kad es viņu mudināju izmēģināt k.ko nebijušu.

Vakar pirmo reizi pēc n-gadu pārtraukuma (pēdējo reizi to darīju, kad man bija 6 gadi, kā rezultātā man tika apķēzīta roka, bet Zanei - kāja), veicot kakainā pampera nomaiņas rituālu un pēcnomaiņas apkopi, pamatīgi sasmējos, jo atcerējos nu jau par leģendāru kļuvušo manas bērnības draudzenes Agneses visai ģeniālo izteicienu par šo tēmu -

Man bērni būs tikai tad, kad tiks izgudroti kakas uzsūcoši pamperi! 

Pat pēc šī visai smirdīgā piedzīvojuma, es joprojām gribu bērnus, tikai ne tuvāko piecu gadu laikā. Interesanti vai pieci gadi ir pietiekoši ilgs laika posms, lai Tiktu izgudrotas kakas uzsūcošas autņbiksītes?

Svinīgi ziņoju, ka nu esmu meitene ar motorizētu pārvietošanās līdzekli. Lai arī esmu bijusi piesardzīga un no braucieniem ar divriteņiem parasti izvairos, tomēr ieraugot klasisko Vespa Piaggio nespēju palikt vienaldzīga.

Pieļauju, ka izbraukt Rīgas ielās sadūšošos tik pēc pamatīga treniņa pa maziem, klusiem celiņiem. Bet šodien prieks par jauniegādāto mantu ir neizmērojami liels! 

Turpinājums sekos.... 

Lai Ieva nejustos tik vientuļa šeit, jo citas meitenes ir palikušas diezgan klusas pēdējā laikā, izlēmu iejaukties meiteņu pasaulē. Tikko pagatavoju vakariņas dažiem cilvēkiem - veģetāro mērci ar makaroniem. Nekas fancy, bet vienkārši, ātri un diezgan garšīgi, manuprāt.

Tātad pasākumā piedalās lielā bundža ar konservētiem tomātiem (vēlams sagrieztiem gabaliņos), viens cukini, viena paka saldēto brokoļu (vai ekvivalents daudzums svaigo), viena mazā burciņa marinētu šampinjonu. Sagriež pusšķēlītēs cukini un liek uz pannas cepties. Pievieno sāli, piparus, estragonu, sīki sagrieztas ķiploku daiviņas (jo izceptas garšo labāk kā sautētas jeb pievienotas beigās) - nu ko vien katrs vēlas no garšvielām. Paralēli katlā ūdenī iemet brokoļus un mazliet pasautē. Pie apceptajiem cukini pievieno konservētos tomātus, mīkstos brokoļus, mazliet sasmalcinātus šampinjonus. Ja vēlas, tad var piešaut kādu dārzeņu buljona kubiku. Visu uz mazas uguns vāra tik ilgi, kamēr uz smeķa garšo labi. Uzvāra makaronus (labāk kaut ko no spirāļu, gliemežvāku vai šleipīšu sērijas) un saliek to visu kopā. Ļoti labi iet klāt arī vecais labais skābais krējums.

Patiesībā, protams, secības, garšvielas un tamlīdzīgas procesuālās lietas katrs kulinārs tāpat darīs tā, kā viņa piekoptais stils liek. Galvenā ir ideja un sastāvdaļas. Un ideja, savukārt, nav mana, bet gan šveiciešu. Tā vismaz man teica, kad pirms pāris gadiem šo pirmo un līdz šim vakarm pēdējo reizi ēdu.

Lai labi garšo.

P.S. Būtu zinājis, ka šo rakstīšu, būtu arī bildi uztaisījis. Ja būs pieprasījums, tad nākamo reizi uzservēšu pa skaistu un varēs slienāties klavierēs. 

Tātad bijām aizvakar dzemdēt. Nu, dzemdēja gan māsīca, es tikai asistēju, kā nu mācēju. Katrā ziņā iespaidi neizdzēšami. Un galvenais secinājums - ne par velti bērnu dzemdēšana "iedalīta" sievietēm, vīrieši to patiešām vienkārši nespētu. Un vēl - katram vīrietim, kura sieviete dzemdē, noteikti iesaku piedalīties šajā procesā.

Bet Dzemdību nams nu gan ir viena pabriesmīga iestāde. Vai tad tiešām, ja dzimstības palielināšana ir tik svarīga lieta, nevar atrast naudiņu kaut remontam? Tiltu uzbliezīs par n miljoniem, bet tik elementārai lietai naudas par maz. Personāls ar brīžiem uzvedās.. nuuu... sauksim to par "interesanti", bet kad sākās sarežģījumi (jo beidzās viss ar neplānotu ķeizaru), tiešām noreaģēja godam un viss beidzās labi.

Katrā ziņā māsīca turējās braši, lai gan pārdzīvojums bija pamatīgs gan man, gan viņai. Bet tagad esmu lepna un laimīga tante :)  

Visas romantiskās dāvanas un "rozā" idejas par tām gadu gaitā ir izsmeltas. Pienācis laiks "zelta rokām" dabūt kaut ko, kas tās varētu pārmaiņas pēc arī sajūsmināt :) Nu, vismaz man tā šķiet... Tāpēc vajag padomu par kaut ko, no kā es pati ne velna nesaprotu (šis attiecas gan uz mūsu rozā blogu lasošajiem puišiem, kā arī, protams, manām visu zinošajām draudzenēm) - kas no visa zemāk esošajā linkā apskatāmā varētu būt foršs un derīgs?

http://www.swissarmy.com/MultiTools/default.htm?category=multitools&

P.S. Elvis tur muti un neizpļāpājas ;)

Oficiāli šī ir pēdējā diena mana mūža pirmajā nodzīvotajā ceurtdaļgadsimtā. No rītdienas pievienošos tam žurnālu lasītāju pulciņam, kurš attiecībā uz pretgrumbu krēmiem lasa nevis sadaļu līdz 25, bet gan 25-30.

No vienas puses diezgan dīvaini, jo jau kādu laiku vairs nav sajūtas, ka palieku vecāka, jūtos tāpat kā 20 gados, tikai, lūk, šādi momenti žurnālos, kad Tevi kaut kas pabiksta par to, ka "...nu, nu, vai tad Tev arī nebūtu tā kā jāsāk skatīties uz vārnu kājiņu samazinošiem un līdzinošiem zieķiem??!", liek man padomāt, ka tagad tuvāk būšu nevis 20, bet 30 un tas, lūk, jau ir mazliet nopietni.

Bet nekas, neskatoties uz kanpi pamanāmo kakla ādas atslābumu (bet tikai mazliet un no šmēķēšanas :)) un pārlieko nopietnību nekas neliecina, ka būtu pamats uztraukumam un no pretgrumbu krēmiem nevienam neizvairīties šā vai tā.

 Priekā!