Rozaa burti

Kopš šī pavasara esmu atkal atdzimusi kā velobraucējs. Priecē tas, ka katru dienu sanāk kaut neliela fiziskā slodzīte un pa dienas vidu varu ātri aiztraukties, kur nepieciešams, kā arī var mazliet ietaupīt uz sabiedriskā transporta rēķina. Paveicies arī ar to, ka gan darbā gan mājās ir, kur savu velo glabāt, kā arī nesen piemājas veloveikalā nopirku saslēgu, kas līdz šim (tfu tfu tfu pār kreiso plecu) mani nav pievīlis. 

Viena ne pārāk patīkamā iezīme visā velosipēdu būšanā ir tā, ka Rīga un Latvija galīgi nav un nemaz īsti necenšas un nevēlas būt velosipēdistiem ērta un draudzīga. Gan autobraucēji gan gājēji ir vairāk neiecietīgi nekā iecietīgi, jo katrs no tiem uz savas takas jūtas kā karaļi, kuru karaļvalstī nevienam citam nav vietas. Es vēl saprotu burkšķēšanu par puišejiem, kas  nepabrīdinot traucoties garām teju vai gāž no kājām, vai velokurjeriem, kas burtiski lien mašīnām zem riteņiem, bet vai tiešām nav iespējams atvēlēt kaut mazliet iecietības tādiem mierīgajiem, pieklājīgajiem pielsētas braucējiem, kā man?

No autobraucējiem man, kā velosipēdistei, ir bail, jo gadus 10 atpakaļ viens tāds mani piespieda pie augstās ietves apmales, kur es par laimi nolauzu tikai velosipēda pedēli, nevis kādu ekstremitāti, kā arī neuzskatu Rīgas ielas par piemērotām velobraucējiem. Ar gājējiem nav īsti labāk, jo par spīti tam, ka nekad tiem agresīvi nemēģinu spraukties garām, bet gan piebremzēju un iespējami klusi nodzindzinu savu zvaniņu, lai viņus nebaidītu, lielākoties saskaros ar burkšķēšanu un negatīvām piezīmēm, kad cenšos eksistēt viņiem līdzās. Šodien, piemēram  bariņš jauniešu, okupējuši ietvi visā tās platumā, pēc tam, kad viņiem biju uzdzindzinājusi un pabraukusi garām, nomurmināja, ka velobraucējiem taču neesot nekādas priekšrokas. Es, protams, neņemos apgalvot, ka ceļu satiksmes noteikumi paredz, ka gājējiem mani būtu jālaiž, bet vai otru cilvēku, kurš palūdz, lai viņu palaiž garām, nebūtu gluži vienkārši pieklājīgi palaist?

Lai nu kā tur arī nebūtu, esmu priecīga atkal būt velosipēdistes kārtā un jau sapņoju par to, kā atvaļinājuma laikā traukšos uz jūru ar savu velo.

Nu, labi, ne nu gluži par laukiem ir runa, bet tepat par Rīgas pievārti - Mārupi. 

Visu laiku sajūsminos par to lauku sajūtu šeit - pie veikala tirgo kūpinātas zivtiņas un dažādus lauku labumus, var parunāties ar tantukiem, pastā onkulis palaiž pa priekšu, kaimiņi sveicina. Savukārt lauku otra puse man pirms nedēļas vietējā veikalā parādījās viegli iereibuša kunga zaļās apenēs (ne peldbiksēs!), plikām kājām un salmu cepuri galvā, izskatā. Pirka viņš mazo Hektoru (kaut kāds lētais brūnais dzēriens). Ehhh... lauki kas lauki, nodomāju.

Ikdienā nepievēršu uzmanību melniem kaķiem, neizvairos no lūkām Rīgas ielās un nebaidos likt somu uz grīdas, tādējādi riskējot savu dzīvi pavadīt nabadzībā. Tomēr pēdējo nakšu redzētie sapņi piespieda mani Googlē ierakstīt frāzi "Sapņu tulks", lai paskatītos kā tos izskaidrot.

Šonakt savā trillerī redzēju vairākas čūskas - gan lielas, gan mazas, gan dzeltenas, gan zaļas, gan tādas, kas gribēju uzbrukt manai meitai, kura ar lielu interesi pie viņām gāja. Un arī plūdi bija, kas man uzreiz asociējas ar lielu dzerstiņu. Bet nekā. Sapņu tulks, daudzsološajā portālā Stilaparks saka šādi: 

čūska - darīšana ar viltīgiem un ļauniem cilvēkiem, ari slimība, nelaime, arī nepieciešams atrast aktīvāku partneri; gredzenā- slēpts nelabvēlis; dusmīga- ļauns cilvēks; lien- slimība, neuzticība; bēg— tikt vaļā no ienaidniekiem; iekož- apmelojums, slimība; ar vairākām galvām— piedzīvot ļaunas kārdināšanas; just tās skatienu - būt kāda ietekmīga un ļauna cilvēka uzmanības lokā; mazas un daudz- nepatikšanas un slimība; tās savijušās kamolā- kļūt par intrigu objektu; uz tās uzkāpt- viltīgi draugi; to nosist— uzvarēt ienaidnieku, izkļūt no grūtas situācijas; lielu nosist - zemniekam - mājdzīvnieku zaudēšana, pārējiem — izbēgt no viltīgiem cilvēkiem; ūdensčūska - slimiem - izveseļošanās; veseliem - bezdarbs; sk ari Žņaudzējčūska.

plūdi - attiecības, kuru pamatā ir tikai sekss; lieli, krācoši- briesmas, politiskas pārvērtības, arī slimība, arī nepadoties izmisumam, jo bēdas un nelaimes drīz beigsies.

Vienīgā kopīgā iezīme abiem skaidrojumiem minēta slimība, kā rezultātā pierakstījos pie sen neredzētā ģimenes ārsta. Te tev nu bija neticība.. 

Kopš tēvs ar daļu ģimenes pārvācies dzīvot uz Stokholmu, pastiprināti domāju par to, ka arī es varētu un gribētu kādu laiku padzīvot ārpus Latvijas. Nav runa par mūžīgu dzīvi trimdā, traukšanos pāri pasaulei ar mugursomu vai dzīšanos pēc vieglas naudas, drīzāk par tādu kā pieauguša cilvēka kultūras pieredzes braucienu gada vai divu garumā, kura laikā var iepazīt jaunu vietu, kultūru un valodu. Esmu tādā kā starpposmā, kad vairs un vēl nav nekā, kas mani atturētu no šāda soļa. Mācības esmu pabeigusi, bērnu man vēl nav un mīļoto vīrieti varētu pierunāt braukt līdzi.

Nesmu galīga ņuņņa, tomēr man ir vajadzīgs kaut kāds noteikts komforta līmenis un materiālā stabilitāte, tāpēc pavisam noteikti netaisos kaut kur braukt nesagatavojusies. Sākot visu šo lietu uztvert nopietnāk, skatos uz darba iespējām relatīvi tuvās Eiropas vai Skandināvijas valstīs, un turu īkšķus par iespēju strādāt administratīvu, bet tajā pašā laikā radošu darbu, kas ikdienā nepiespiestu staigāt švītīgos kostīmiņos un miesas krāsas zeķbiksēs.

Vēl jau nekas nav akmenī akmenī cirsts, bet man liekas, ka visu kārtīgi izplānojot un patiešām atrodot kādu, kas mani būtu gatavs ņemt darbā, viss varētu izdoties - kad vēl, ja ne tagad?

Man ir 2 gadus veca meita. Man ir arī divas vecmāmiņas, kuras nu jau sasniegušas 85 gadu veumu. Pagājušo sestdien, kad sanāca vadāt gan mazo, gan vienu no vecmāmiņām, sazīmēju ārkārtīgi daudz kopīgās iezīmes:

- iekāpjot mašīnā, abas man ir jāpiesprādzē; 

- laiku pa laikam no abam izskan jautājums "Kur mēs esam?";

- ejot pāri ielai, abas jātur pie rokas;

- pasniedzot ēdienu, sīki un smalki jāizstāsta, kas atrodas uz šķīvja; 

- abas gulēt iet 9os vakarā, bet ceļas agri no rīta - ap 7-8;

- ja pasaku kādu vārdu, ko abas nav dzirdējušas, tad abām tas ir vairākkārt jāatkārto, izteiksmīgi izrunājot katru zilbi.

Vakar krāmējot vecus papīrus, uzgāju sen universitātes pirmajā kursā rakstītu pārbaudes darbu par Freidu. Vienā rindā biju minējusi, ka visas problēmas var atšķetināt, ja paanalizē sapņus.

Un te nu viens ir: pirms pāris dienām ārkārtīgi reālā sapnī biju kopā ar Dombrovski. To, kas Valdis. "Biju kopā" nozīmē, ka mēs pastaigājamies par klusajām Vecrīgas ieliņām roku rokā. Un bučojāmies ar'. Valdis savu ierindas uzvalciņu bija nomainījis pret ādas jaku un atlaidis rugājus. Un patiesībā viņš bija baigais pervis. Pilnīgs pretstats ieturētajam politiskajam tēlam. Protams, ka mūs noķēra dzeltenās preses fotogrāfi un jau nākamajā brīdī man zvanīja no žurnāla "Kas jauns?", lai apjautātos par mūsu attiecībām.

Diez, ko par to teiktu Freids..  :)

Gadus 10 atpakaļ, kad bija saldie 18, sapņoju par lielo dzīvi. Par to, kā iekarošu darba tirgu, kā satikšu savu lielo mīlu, iekārtošu sevis iegādāto māju un, protams, apgredzenošos. Manuprāt, tajā laikā savā galvā liku kopā dažādas īpašības, kam būtu jāpiemīt manam izredzētajam. Es tiešām spēju līdz pat sīkumiem aprakstīt vizuālās īpašības, raksturu un bankas konta lielumu :) (Tas bija sen un tā vairs nav taisība!) Savā prātā apsvēru iespējamās kandidāta profesijas un intereses, kas saskanēja ar manām.

Bet sirdij nepavēlēsi. Tā vienmēr izvēlas ko citu, nevis iepriekš ieplānoto. Gadījās visādi kadri, kas neietilpa iepriekš sastādītā sarakstā, jo nekādi negaidīju, ka mani varētu piesaistīt grāmatveži, oficianti, vnk pārdevēji, vai sliktākajā gadījumā - studenti. Un es, neklausot sirdij, centos pārveidot ne tikai otra cilvēka izskatu, bet arī būtību, jo tam, acīmredzot, ir jāatbilst kkādiem manis noteiktiem standartiem. Nu re.. un te nu aplauziens. Brīdī, kad otrs saprot, ka gribu redzēt citādu cilvēku un sāk mainīties, mana interese par viņu zūd vai nu noteikti mazinās. It kā jau esmu dabūjusi, ko gribu, tomēr vairs "nestāv". 

Kāpēc es par šo visu tagad rakstu? Laikam gan tādēļ, ka tikai tagad sāku saprast, ka, varbūt nav vērts iespringt uz otra cilvēka laušanu un mainīšanu, lai iegūtu kkādu iedomātu partneri sev blakus, jo galu galā vari attapties pie sasistas siles. Un ja jau ir kkāds klikšķis ir bijis ar grāmatvedi, kas staigā ne pēdējās modes kliedziena frizūru, tad kāpēc to mainīt, jo, kas zi', varbūt tieši tādēļ viņš ir iekritis Tev sirdī. 

Vakar aizdevos uz ārkārtīgi jauku procedūru, kas saucas sejas tīrīšana. Tās laikā manā galvā malās vairākas domas, jo neko citu vnk nebija iespējams darīt.

Pirmā doma bija par ārprātīgo netaisnību, kas ir iedibinājusies laika gaitā. Nepietiek ar to, ka sievietēm ir iedalīta loma iznēsāt bērnus, tos piedzemdēt un katru mēnesi noasiņot. Aktuāli ir arī reizi mēnesī noplēst spalvas, neskaitāmas stundas pavadīt vīlējot un lakojot nagus, audzējot klāt matus, pēc tam tos griežot nost, turklāt to visu darot tipa labprātīgi. Vakardienas nevainīgā procedūra, man lika vēlreiz pārdomāt vai tiešam esmu tik bezgala laimīga, ka esmu piedzimusi par sievieti, jo sāpes, ko izjutu, nepavisam nelīdzinājās gaidītajam pasākumam. Un vīriešim ir tik vien iedalīts kā slapjie sapņi tīņu gados un sejas skūšana 2x nedēļā. Nu nav godīgi! (Es te nerunāju par tiem eksemplāriem, kas stundu frizūru ķīlē pirms iziešanas no mājas, epilē krūtežu u.t.t.) Un galu galā, rezultātu jau novērtēs tās pašas sievietes, ne mājās sēdošie vīri, jo tieši sievietes zina kādas pūles ir jāpieliek vispārpieņemtai sevis savešanai kārtībā.

Otrā doma, bija par cilvēku, kas to veica. Amats jau izklausās jauki - kosmetologs. Bet ar kādu niknumu viņa ķērās klāt manai sejai, degunam un zodam. Acis man bija aizklātas, bet varbūt tas bija ar nodomu, lai neredzētu viņas acis, kas gailē priekā kādam kko izspiest. Var jau būt, ka viņai vnk ir apnicis dienu no dienas raustīt spalvas uz kājām un citās vietās, kur saule neiespīd, bet, manuprāt, kkāds sado-mazo paveids tas ir gan. Bet varbūt es neesmu pieradusi pie šādām eksakūcijām un uzpūšu no mušas ziloni. 

Šito visu rakstot, esmu aizmirsusi trešo punktu, bet gan jau - citreiz. 

Es mīlu savu mazo, pārbāzto dzīvoklīti un rajonu, kurā tas atrodas. Pēc Imantas betona džungļiem, piesmakušā centra un ārpus Rīgas reti kursējošajiem autobusiem un zemes ceļiem Āgenskalna priedes liekas kā maza, mīļa, zaļa paradīze, no kuras viss atrodas ideālā attālumā un pat tam, ka tuvumā nav neviena normāla pārtikas veikala ir pozitīvs iespaids, jo visi tie mega-veikali bieži vien piespiež iegādāties pilnīgi nederīgas lietas. 

Diemžēl arī šim apburošajam rajonam ir brīži, kad tas pagriež savu neglīto vaigu. Vietējiem pļēguriem, kas entuziastiski balsta kokus un māju sienas, es garāmejot vairs tikai uzsmaidu, tomēr vakar atgriežoties no atvaļinājuma mūs sagaidīja skats, kā viens no šiem tipāžiem kakāja pie blakus kāpņu telpas, kas diemžēl nav ļaunākais, jo pirms mūsu durvīm tika uzlikts kods, ar nepatīkamu regularitāti mūsu kāpņu telpa tika piekakāta un/vai pievemta. Vasarās uzdarbojas arī vietējā un ne tikai jaunā paaudze, kuri par savu pulcēšanās laiku izvēlas vai nu vēlus vakarus vai ļoti agrus rītus, un ar pulcēšanos es domāju skaļus piegulētāju strīdus, vēl skaļākus uzķīlētu mopēdu un opeļu motorus un nebaudāmu deju mūziku. 

Par spīti visam augstāk minētajam, pat tad, ja man būtu teju vai neierobežoti resursi, es izvēlētos dzīvot tieši šajā rajonā. Mans sapnis ir atjaunota mūra vai koka māja ar lielu vai ne pārāk lielu pagalmu ar ābelēm un ogu krūmiem, suni un šūpuļtīklu.