Rozaa burti

Sasūkusies ar Tom Waits melodijām guļu gultā, tikko pamodusies ar gaisā saceltu manas pasaules kārtību. Vienīgais šī rīta jautājums galvā nav viss par to, kāpēc es atkal mājās ierados astoņos no rīta, bet gan par to, vai maz ir vērts vērt acis vaļā, vai vienkārši turpināt pasaules kārtības sabrucināšanu ar kārtīgu devu miega trijos dienā.

Pēc kārtīga dialoga pašai ar sevi nonākam pie oriģināliem secinājumiem, kas vispār nav saistīti ar miegu un gultu, kā vienīgo glābiņu:

1.       Martini pudele man priekšā uz galda ir neizdzerta, kas rosina domāt, ka, iespējams, ka tomēr esmu pieskaitāma pie sevis kontrolētspējīgas personas.

2.       Ierastajā istabas kopainā ir liels iztrūkstošs caurums- riteņa stūris stāv tukšs. O nē! Tikai ne to- protams, ka viņš vientuļš atrodas vienā no Vecrīgas naktslokāliem. Tā tad man tomēr būs jāceļas ārā no gultas. Sasodīts.

3.       Te sākās ātra telefona pārskatīšana, kurā sazīmējas aptuvenie laiki, cikos kur esmu bijusi. Priecīgi secinu, ka vakar esmu meklēta un ļoti gaidīta dažādu draudziņu kompānijās.

4.       Paskatoties pulkstenī saprotu, ka mēģinu sakopot savu saprātu jau aptuveni pus stundu. Mēģinājumi neveiksmīgi, jo galva atsakās domāt kaut ko ārpus vakarnakts.

Tad nu ar pūlēm savilkti plusi/mīnusi un izdarīts lielais secinājums- galva nestrādā, jo vēl atrodas karuseļa efektā, ritens nav mājas, jo nemāku teikt nē un patīk drāma, Martini pudele ir neizdzerta, jo vakar tai vispār nepieskāros, telefonā ir lieli rēķini, jo visiem uz vasaras beigām jāpaspēj vēl reizi izbaudīt vasaras nakts burvību.

Un par to gulēšanu- atslēgties uz pāris stundām ir laba ideja jau pašā saknē.

P.s.

Ja Jums liekas, ka šie ir paģirainas meitenes murgi, tad Jūsu zināšanai, naktī izdzēru labi, ja divus alus. Vienīgā ieraksta jēga ir saistīta ar nebeidzamo karuseli, kas griežas un griežas... vienīgais jautājums ir Jums- vai jūs lecat iekšā un gaidāt, kur tas aizgriezīsies, vai tomēr stāvat pie kasēm un čīkstat, cik vienmuļa un neinteresanta ir kļuvusi dzīve.

Lec iekšā!

Lai iet viens sievišķīgi cimperlīgais :)

Laiku pa laikam vīrs mani mēdz palutināt ar sanus per aqua dāvanu kartītēm, kas līdzvērtīgas zināma apjoma LV asignācijas zīmēm. Parasti viņš ir konservatīvs un izvēlas pārbaudītas vērtības*, bet šoreiz esot gribējies "pamēģināt kaut ko jaunu". Tā nu ierastā vietā saņēmu ievirzi doties uz Galerijas Centrs augšstāvā rodamo "Kolonna SPA". Biju priecīga, kurai sievietei gan nepatīk opcija doties izbaudīt skaistumkopšanas vai relaksācijas procedūras? Sanāca gan citādāk nekā plānots. 

Pierakstīties "Kolonna Spa" ir viegli. Izvēlos šokolādes masāžu, jo daudzas paziņas ir atzinīgi izteikušās par šo pasākumu. Vienīgās "so, so" atsauksmes par to ir bijušas no manas mammas, bet viņa vispār ir šajā ziņā ekspektācijām un prasībām bagāts klients. Vatever, jāizmēģina ir. Norunātajā laikā dodos turp. Tiesa, novēlojos minūtes 10-15. Kā esmu ieradusi, jau laikus zvanu un atvainojos, ka tā. Atnākot, recepcijā drūzmējas skandināviska paskata dāmas. Gaidu, kad administratore tiks ar šīm galā. Pēc kāda laika (saprotot, ka kavēju) virzos priekšplānā ar lūgumu satikt savu masieri. Viņa atnāk un ved uz pārģērbšanās telpu. Pārsteigums, ka tā līdzinās baseina ģērbtuvei - meistare atrauj durvis, aiz kurām ir (atkal) viena ziemeļzemju izcelsmes tūriste, pie kam pilnībā kaila. Nabadzīte, nodomāju, un, vēršot skatu sāņus, dodos iekšā. (Jāpiebilst, ka līdzšinējā SPA pieredze ir tāda, ka klientam ir dota lieliskā iespēja pārģērbties vientnē - nezinu, varbūt tiešām tas ir kaut kas tiešām ekskluzīvs?). Masiere izrāda - te skapītis, te halāts, šīs čībiņas jāvelk kājās un te ir bikini dvielītis (wtf?:)). Ok, var jau būt, ka izskatos pēc tādas, kas šāda tipa iestādē ir pirmo reizi.

Ieejot procedūru kabinetā man tiek izskaidrots, ka šī ir ļoti šaura telpa, parasti viņa tādā nestrādājot, bet tagad jāaizstāj kolēģe, atvaļinājumu laiks, gan jau mēs kaut kā. (Kāpēc man tas būtu jāzina?! - pirmoreiz.) Ar šķietamu nožēlu balsī viņa saka, ka šī jau nu būšot TIKAI relaksējoša procedūra. Lieliski, es atbildu, un nodomāju - pēc kā gan vēl ļaudis nāk uz SPA? Gūt satraukumu vai asas izjūtas? :) Guļos uz galda, sāk superīgi smaržot pēc šokolādes, bet viņa TURPINA runāt - šī esot ļoti tīra šokolāde, "mēs sadarbojamies ar firmu, nevajag domāt, ka tur kaut kas nav tā..." Es nedomāju, sasodīts, es relaksējos! Vai, pareizāk sakot, mēģinu to darīt.

Patiesībā, ir pagrūti atcerēties visu, kas man turpmākās stundas laikā tika pastāstīts. Ka kundze Kolonnā strādā jau 25 gadus. Ka savulaik bijusi valsts volejbola izlasē ("pateicoties sportam man ir spēks rokās" - kāpēc, nu, kāpēc?!). Ka "pie mums jau visi ir ar medicīnisko". Ka viņa dzīvo Ziepniekkalnā un dažreiz rītos uz sabiedrisko transportu skrien skriešus, lai nebūtu jābauda saskarsme ar vietējiem narkomāniem. Ka viņai ir divi dēli un, sorry, nevaru atcerēties, ar ko kurš no viņiem šajā dzīvē nodarbojas. Ka kopš krīzes sākuma jau vietējo klientu tikpat kā neesot. Papildus tam visam tiku arī iztaujāta - kas un kāpēc mani ir pie viņas pierakstījis (administratore, ibio!), kāda ir mana profesija, cik vecs bērniņš, ko dara vecāki, kāda man ir apdrošināšanas polise, u.t.t. Ap-brī-no-ja-mi relaksējoša procedūra. Pēdējās padsmit masāžas minūtes dāma ne tikai mīcīja mani ar patiesu volejbolistes spēku, bet arī jūtami steidzās, bija pat teksts "tūlīt es ātri to masēšanu nobeigšu"... Kad manuālās manipulācijas bija cauri, ietina plēvē un lika minūtes 25 gulēt - "es netraucēšu, ja nu jūs iemiegat!". Var jau būt, ka noguruši ļaudis SPA procedūras izmanto snaudienam (man pašai arī tā ir gadījies pēc patiesi atslābinošiem rituāliem), taču šoreiz (pl.12 dienā!) vienīgais, ko es varēju - pētīt pavirši krāsotos apskrubušos kabineta griestus. Šeit jāpiezīmē, ka Kolonnas saimnieki laikam ir nopietni mēģinājuši optimizēt līdzekļus un, acīmredzot, SPA kolmpleksu ierīkojuši, sadalot līdzšinējās sporta kluba telpas uz pusēm un neko daudz vairāk par brūno krāsu, dažiem spoguļiem un spilveniem neiztērējot - apdare tāda krietni palietota, lai neteiktu vairāk. Ar šo saskāros vēlreiz, nonākot razģevalkā, kurp man, starpcitu, cauri visam iestādījumam bija jādodas tajā pašā plēvē ietītai ("tikai mēģini nenosmērēt halātu, to šokolādi pēc tam vairs nav iespējams atmazgāt!") - līdzīgi kā skolas sporta zāles dušā, arī šeit detaļa, kas ļauj "klausulīti" piestiprināt sienai, bija nolauzta un nācās mazgāties, izlīdzoties ar vienu roku. Jāpiezīmē, ka šokolāde, lai cik forša substance nebūtu masāžai, nost mazgājas pagrūti. Jo īpaši ar vienu roku.

Vēl viens ne pārāk patīkams secinājums - laikam jau tāpēc, ka nokavēju - procedūra, kurai būtu jābūt 1'30 h garai, bija akurāt par 20 min īsāka. Skumji, bet fakts.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ejiet uz Kolonna SPA, ja jums šis viss likās matu skaldīšana. Neejiet, ja esat bijuši kādā kaut par kapeiku labākā vietā. Neejiet, ja plānojat uz SPA doties pirmo reizi - pirmais iespaids taču esot vissvarīgākais. Šī nav tā vieta, kur to gūt.

* Jāuzsver, ka (latviskojot) - viss padodas salīdzinājumam. Līdz šim gadus 5-6 esmu bijusi iestādes ar nosaukumu "Aqua Villa" klients. Ļoti apmierināts, jāpiebilst. Negarlaikošu, uzskaitot visas atšķirības, jāsaka tikai, ka man tās šoreiz bija kā... dadzis acī.

Ja tic Wikipedia, tad vārds quesadilla cēlies no spāņu vārda queso, t.i. - siers. Šajā ierakstā vairāk gan mana  latviskotā versija, tāpēc nekādu autentisko meksikāņu virtuvi negaidiet, bet kārtīgu ballīšu ēdienu gan.

Pildījumam sastāvdaļas gandrīz vai tādas pašas, kā lazanjai (pildījums aptuveni 8 - 12 quesadillām, atkarībā no tā, cik "pildītas" tās vēlaties) :

• 1/5 kg burkāni
• viens liels cukini (iepriekš nekad nebiju likusi klāt, bet īpaši sezonā cukini lieku klāt gandrīz visur, un )
• 2 vidēja izmēra paprikas (kaut kā biju aizmirsusi iegādāties, tāpēc izmantoju papriku no ledusskapī atrastā saldās paprikas lečo, nokāšot mērci, pretējā gadījumā sanāktu baigā zupa)
• 2 bundžas Bonduelle sarkanās pupiņas čilli mērcē (esmu izmēģinājusi dažādas, arī spilvas gaišās pupiņas tomātu mērcē, bet šīs pēc manas gaumes ir vispiemērotākās un, ja uznācis slinkums vai skopums, ļauj izvairīties no salsas likšans pildījumam)
• 1/2 pudele Maggi Texicana salsa
• 3 vistas filejas

Pildījuma pagatavošana: burkānus sarīvē vai smalki sagriež, apsautē pannā/katlā, tad atsevisķi apsautē tik pat smalki sagrieztu cukini un papriku (patiesībā smalkā griešana nav obligāta padarīšana, es to drīzāk darīju tāpēc, lai vīrietis nečīkstētu par cukīnī, kas viņam ne pārāk iet pie sirds), to visu ieliek vienā katlā, klāt like pupiņas un Texicana salsa, viegli apceptu mazākos gabaliņos sagrieztu vistu (tas pats kas ar lazanju - apcep tikai mazliet, lai pēc tam, cepot cepeškrāsnī, gaļa nepaliktu sausa). Pildījumam noteikti klāt var likt arī sīpolus (atkal nākas izvairīties sava niķīgā kunģa dēļ), šampinjonus un vēl visu ko, kas vien ienāk prātā. Baigi sautēt visu kopā sajaukto nevajag, tikai apmaisīt un ļaut mazliet pastāvēt, lai ievelkas.

Ja gatavo pašiem, tad var nopirkt Santa Maria original soft tortilla RIMI vai kādā citā lielveikalā, bet, ja paredzēts šo taisīt ballītei, tad ieteiktu aizbraukt uz Gemoss, kur gan ne soft tacos, bet tomēr tortillas kopā ar līdzvērtīgu salsu var iegādāties lielākos apjomos un par lētākām naudiņām. 

Cepeškrāsni uzkarsē uz tiem pašiem 180/200 grādiem, cepeškrāsnī ieklāj cepampapīru, lai pēc tam nenāktos mocīties ar pannas mazgāšanu, uz apakšējā tortillas plācenīša uzber sieru (tas atkal pēc izvēles; es izvēlos slinko cilvēku jau sarīvēto Holandes vai Krievijas sieru, jo, lai gan man garšo visdažādākie sieri, šādiem ēdieniem neesmu gatava izpurgāt kādu foršu čedera gabaliņu, to tad drīzāk var pataupīt siera cepumiem, par kuriem, ja ir interese, varēšu uzrakstīt kaut kad vēlāk), pa virsu nežēlojot liek pildījumu, tad atlal sieru un plācenīti. Augšējo plācenīgi ar roku pieplacina un tad liek cepeškrāsnī uz kādām padsmit minūtēm, līdz augšējais plācenītis ir apbrūnējis (kam patīk kraukšķigāk, pacep mazliet ilgāk, nekā redzams manā foto). Pasniedz ar svaigiem, sagrieztiem tomātiem, salātlapām un krējumu.

Tā nu ir sanācis, ka esmu jaunākā šī portāla dalībniece, kas nepavisam neliek justies kaut kā īpaši. Gluži pretēji. Esmu lielā izmisumā un neskaidrībā, jo pēdējo nedēļu laikā nonācu pie slēdziena, ka galīgi nederu šim laikmetam (konkurence, stress, steiga un cīņa mani nervozē). Tad nu pēc Ievas iedvesmojošā kulinārijas raksta, šeit būs činkstošas vaimanas, padaloties ar pārdomām un, iespējams,  lūgt jūsu viedokli šajā jautājumā.

Kā esmu noskaidrojusi aprakstos, tad jums skolas laiki jau ir beigušies un pašlaik notiek aktīva karjeras attīstība. Tas viss izklausās lieliski līdz brīdim, kad pašai jāsāk domāt par nākotni . Un šajā brīdī rodas jautājums...

KĀ? (tiešām nesaprotu) KĀ ir iespējams zināt, kas būs tas darbs/profesija/sfēra, ko tu vēlēsies darīt/strādāt visu mūžu? Par to iedomājoties man pārskrien šermuļi. Esmu no tiem cilvēkiem, kam skolā visur bija labas atzīmes, viss padevās un likās, ka augstskolas izvēle būs tīrais nieks. Bet īstenībā ir gluži pretēji, jo no visiem virzieniem, kas padodas, nav iespējams atrast īsto. Tagad apskaužu visus tos, kuriem bija tikai viena laba atzīme, kas tad arī norādīja jomu/interesi, kuru vajag attīstīt.  Iespējams, pie vainas ir iepriekšējā gada neveiksmīgās medicīnas studijas, kas beidzās Ziemassvētku vakarā slimnīcā ar milzu astmas lēkmi (ārsta slēdziens bija- pirmssesijas stress, emocionālo pārdzīvojumu uzkrāšana). Un tieši tas varētu būt iemesls, kāpēc es tik ļoti baidos izvēlēties atkal kaut ko tādu, kas nav radīts man un ko es daru ar piespiešanos.  Jūs pat nevarat iedomāties, cik nederīga un nevajadzīga es jūtos savai valstij, jo kā gan es šodien varu zināt, kā būs ar darbavietām vienā vai otrā sfērā rītdien.

Tad nu mans jautājums jums. Kā jūs zinājāt, ko mācīties, kur atrast darbu un kā neieslīgt izmisumā, domājot par to, kāda var izvērsties nākotne?

Elīna ir vienīgā (pagaidām) no mūsu Rozā bariņa, kura pēc kāzām ar savu trako hipster* vīru saglabāja savu uzvārdu, bet vīra uzvārdu pievienoja klāt caur svītriņu. Tagad man vienmēr viņu gribās uzrunāt vārdā un abos uzvārdos, jo kopā tas viss izklausās ļoti aristokrātiski, gandrīz kā kāds sens grāfienes titula - tur tikai tās svītriņas vietā „fon” vajadzēja likt pa vidu.

Es Elīnu, nu gluži tāpat, kā viņa mani, pazīstu plus/mīnus 5 gadus. Un man vienmēr ir licies, ka Elīnā ir kautkas karalisks. Varbūt, tā ir stāja, tas, kā viņa sevi nes. Elīnu nekad neesmu redzējusi sašļukušu, nevīžīgu vai čīkstošu, viņai deguns vienmēr ir augstu pacelts (nevis tā vīzdegunīgi, bet no apziņas, ka viņa var un labi zina, ko ir vērta). Bet varbūt tie ir kurzemnieces gēni.

Elīnai ir savs stils – visā, ko viņa dara un saka, pat tajā, kā pārmet kāju pār kāju sūcot kokteili. Un protams, ka Elīnai ir savs ģērbšanās stils – perfekti saskaņots, gaumīgs, rūpīgs un pārdomāts autfits un aksesuāri. Lai gan sava stila izjūta viņiem tāda ģimenes lieta – viņi ar vīru vienmēr ļoti labi piestāv viens otram. Bet vispār stāsti un nostāsti par to, kā un ko Elīna savos autfitos saskaņo, jau kļuvuši par rozā mutvārdu folkloru. Piemēram, pirms došanās uz darbu Elīna ceļas 5 no rīta un 2 stundas pavada taisoties un gatavojoties – tā gan nav bauma, tā ir balta patiesība. Vēl man šķiet, ka Elīnai nebūtu iebildumu dzīvot kādā no laikmetiem, kad dāmām dienas laikā bija vairakkārt jāpārģērbjas. Nezinu, kā jums, bet man arī pret to nebūtu nekādu iebildumu :)

Savā attieksmē pret dzīvi Elīna ir atvērta, aktīva un azartiska, svarīgi un mīļi cilvēki viņai ir ģimene un draugi. Elīna parasti ir diezgan aizņemta gan darbā, gan savā personīgajā dzīvē – ceļojumi, koncerti, kino, restorāni... ā un vēl viņai patīk dauzīties apkārt risinot spele.lv uzdevumus. Elīna nav cilvēks, kurš kompānijā paliks malā vai klusēs – dzīvība un jautrība kūsā viņai apkārt. Elīna dzied korī un dažreiz arī pie karaokes mikrofona, bet, lai savās kāzās no nelietīgajiem zagļiem izpirktu vīru, godam nodziedāja Prāta Vētras „Lidmašīnas”.

Un vēl viņa ir liela priekšniece - nu īsta bargā kundze, .... kas visus dzīvē nepieciešamos jaunumus uzzina, lasot mango.lv :).

P.S. Jā, un Elīna saka, ko domā. Dažreiz man paliek stīvas kājas pēc tam, kad viņa nobliež savu sakāmo, bet vispār jau te (Rozā burtos) meitenes visas ar VIEDOKLI.

Tā, ka, dārgās, raujam vaļā!

* tā saka mans vīrs :)

Jāsaka, ka kaut arī intro ieraksts par mani vēl nav tapis (Laura, saņemies :), tomēr neesmu ne tik neatkārtojama, ne tik interesanta, ka tā neesamība kardināli mainītu ieraksta kontekstu un liktu saprast manis rakstīto pavisam citā gaismā. Nē, nebūs te nekādas runāšanas 3.līmenī (ko tas nozīmē, apsolu ierakstīt, kad šī bloga tētis būs devis savu svētību publicēt un publiski apspriest viņa teoriju), būs vienkāršs ieraksts - taisns kā pirksts.

Taisnības labad jāsaka, ka šim ierakstam tēmu aizņēmos no Zanes. Kad kopā pirms nedēļas bijām, domājams, lielākajā parādē šajā vasarā. Uzminiet kādā parādē? Jā, tieši tā - CELULĪTA PARĀDĒ!

Jau piekto gadu pēc kārtas nācās būt Positivus un, kā nekā gadījies, tieši šogad vai nu modē kas pamainījies, vai arī man šī problēma kļuvusi īpaši aktuāla, jo vecums jau arī nestāv uz vietas, tomēr tik daudz neadekvātu apģērbu meitenēm/sievietēm sen nebija nācies redzēt vienuviet. Ko nozīmē neadekvāts apģērbs? Tas nozīmē - KĀPĒC TU VELC SVĀRKUS/ŠORTUS, KAS IR TIK ĪSI, KA MANĀ SAPRAŠANĀ ATKLĀJ NEVIS EPILĒTAS KĀJAS, BET KAUT KO LĪDZĪGU AR ZOSĀDU PĀRŅEMTAI ROŅA PAZODEI!

 Kur, sievietes, paliek Jūsu paškritika, kur paliek veselais saprāts? Vai tiešām vairs neviens nelasa glancētos žurnālus un nesaprot, kas skaitās smuki, kas nē? Bet ko nu tur gausties un šausmās ieplest acis, jo dažkārt vajag šāda veida elektrošoku, lai iebakstītu kādam sānos un pateiktu: "tikai, lūdzu, pasaki man, ja arī es kādreiz uzvelku jostu svārku vietā".  Ja ne sevis dēļ, tad vismaz jāapžēlojas par līdzcilvēkiem un jāļauj netraucēti baudīt cienījamos māksliniekus. 

Un nesakiet, ka visi nevar būt vienādi, slaidi, bezcelulītaini, muskuļaini, iesauļoti u.t.t. Es arī no tādiem esmu visai patālu, taču te nu arī es atduros pret jautājumu - kā labāk? Vai justies brīvi, ērti un, atmetot estētikas duālismu, valkāt ko vien sirds kāro, vai arī atrast sev piemērotāko un, nespīdzinot apkārtējos, tomēr saprast, kur ir tā robeža, kuru pārkāpjot es pakļauju apkārtējo acis un vizuālo pasauli nebeidzamai spīdzināšanai un atbildes meklēšanai uz jautājumu - vai tiešām esmu nokļuvusi celulīta parādē 2011?

Tā, beidzot arī es esmu saņēmusies dot savu ieguldījumu Rozā Burtu "dzeltenajā" sadaļā. Mana varone - Ieva U.*

Iespaids un viedoklis par viņu tā diezgan attālināti un, gribas teikt, plūstoši, ir veidojies kādu 7-8 gadu garumā, jo pirms tik ilga laika iepazinu Ievu kā savas draudzenes Zanes mazo māsu (ok, nu ir arī viena, vēl jaunāka, bet tolaik Laumai bija TIK maz gadu... :))) Patiesībā jau tā ir, ka mūsu saskarsme biežāk ir bijusi virtuālās pasaules ietvaros - Ciba, šis blogs, Twitteris un Dievs vien zin', kas vēl sekos.

Tātad, par Ievu! Ja jāatsauc atmiņā paši pirmie iespaidi, tad tas ir kaut kāds mikslis no  pusaudžu gadiem atbilstoša interesanta vizuālā veidola un fakta, ka meitene (es ļoti ceru, ka nekļūdos!) gadu pavadījusi mācoties (?) sapņu zemē Amerikā. Vispār, lai man piedod gan šī raksta galvenā varone, gan abas pārējās māsas, bet izrādās, ka domājot, kā raksturot vienu, prāts nesas salīdzināt ar pārējām divām. Un, tad nu jāsaka, ka man Ieva vienmēr ir šķitusi tāds kā balanss starp racionālo, līderīgo vecāko un vismaz ārēji alternatīvo, bohēmisko jaunāko.

Kā jau kāds te apmēram tika teicis - spriedumi par citiem top caur mūsu pašvērtējuma prizmu, un nav iemesla tam nepiekrist. Varbūt tāpēc man liekas, ka mūsu psiholoģiskajos portretos varētu būt šis tas līdzīgs? :) Lai nu kā - man Ieva vienmēr ir šķitusi jūtīga un emocionāla. Tiesa gan, pēdējā laikā opcija "satraukt Ievu" varētu būt grūtāk iedarbināma, ņemot vērā profesijas un amata specifiku. Piemēram, pēdējoi reizi tiekoties, Ieva mani šokēja, pilnīgi mierīgi atstāstot kādu tās darba dienas telefonsarunu ar klientu, kas atvadījies ar vārdiem "kaut jūs nosprāgtu, šakāļi tādi!". Es biju tiešām izbrīnīta, ka cilvēki tā mēdz izpildīties, bet viņas darbā tā esot bez maz vai ikdiena... Nervi droši vien diezgan norūdīti.

Ieva ir sabiedriska, galīgi nav vienpate. Tiecas pēc uzmanības, apkārtējo atzinības. Vidējā bērna sindroms? Kad īsti neesi ne tas lielais boss, ne arī mazais uķi-puķi luteklītis... Katrā ziņā, man šķiet, ka Ieva pieder pie tiem, kas māk draudzēties. Ļoti mīl savu ģimeni, māsas, mazos brāļus, māsīcas un skaisto kaķi. Vēl viņai ir allažiņ klusējošs puisis! Nu, ok, ir nostāsti, ka zināmos apstākļos viņš var kļūt par kompānijas dvēseli, bet tas tā :) Kā reiz teica Zane - "šitais laikam tomēr būs īstais".

Par taustāmām lietām - strādā palielā uzņēmumā un, cik noprotu, taisa diezgan labu karjeru. Tai pat laikā, man ir aizdomas, ka viņa varētu būt tikpat vai vēl spējīgāka mājsaimniecības žanrā - šad tad tiešām iedvesmojos no stāstiem par kulinārajiem eksperimentiem un dzīvokļa labiekārtošanu... Labu laiku ļoti nopietns hobijs, kas tika izkopts līdz profesionālu prasmju līmenim - friziermāksla. Vēl pirms tam viņa laikam arī diezgan labi fočēja, vai ne?

Ak jā, un mani vienmēr izbrīna, nu KĀPĒC cilvēks ar dabas dotu laimi - būt visu laiku tievam - tomēr streso par vingrošanu, ēšanu, u.tml.?! Buča, Ieva, tu esi super :) Patiesībā jau šis šķirklis noteikti nav ne tuvu pilnīgs un būtu pelnījis kvalitatīvu papildinājumu. Tātad, gatavojies - aicināšu pusdienās, taisīsim īstu "dzelteno" interviju :)

* Agrāk gan bijusi Ieva, bet - līdz ar Ievas S. parādīšanos - pieņemu, ka būs ok, ja pieteikšu savu Ievu šādi.

Tā kā ar Barbu (daudziem pazīstamu arī zem dažādiem ar sprāgstvielām un mēbelēm saistītiem segvārdiem, bet dažiem karaokes DJ arī zem viņu izveidotā pseidonīma Baiba) iepazināmies laikā, kad nepārtraukti ballējos, manas tā laika atmiņas ir šķaidītas bezmiegā un dažādos alkoholiskos kokteiļos, bet, cik atceros, tas bija pirms nu jau septiņiem gadiem mītiskajā "tīneidžeru" bārā, kur kādreiz spēlēja rozā burtu tēvs un radītājs Elvis, un Barbu uz kādu ballīti bija uzaicinājusi Zane. Neko daudz tajā vakarā ar Barbu nekomunicējām, atmiņā palicis vien tas, ka viņai bija īsi mati un šķelmīgs skatiens.

Tuvāks konakts ar Barbu man izveidojās, kad Zane aptuveni gadu vēlāk mani uzaicināja par vedējmāti savās kāzās. Lai gan biju aizkustināta par māsas uzaicinājumu, biju arī pārbijusies, jo līdz tam brīdim nebiju pabijusi nevienās kāzās. Man liekas, ka bez Barbas tajā laikā būtu gluži vienkārši sajukusi prātā, jo tieši viņa bija tā, kas man visvairāk palīdzēja ar vecmeitu ballīti un pēcāk brīvprātīgi uzņēmās arī neoficiālās vedējmātes pienākumus, parādot savas izcilās organizatoriskās un pasākumu vadītājas spējas.

Tagad Barbu es redzu kā vienu no visforšākajiem cilvēkiem man pazīstamo cilvēku lokā - skaistu, gudru, lielisku māmiņu  un tik pat lielisku draugu, kas vienmēr ir gatava uzklausīt, izpalīdzēt un nomierināt. Barbai piemīt apskaužamas koķetērijas spējas, bet vēl apskaužāmākas organizatoriskās spējas, atceroties par katru detaļu, kas man un vairumam citu mirstīgo ienāktu prātā tikai tad, kad būtu jau par vēlu.

Nesen tikos ar savām tuvākajām draudzenēm, un nejauši "uzgājām" sarunas par vīriešiem mūsu ikdienas dzīvē.