Rozaa burti

Man liekas ļoti cute kā komentētāji vīrieši, komentējot sieviešu basketbola čempionātu, lieto sieviešu dzimti (piem., "mēs esam ātras").

Bet nu mūsu meitenes - patiešām lieliski! 

Zvanu uz LMT, lai parunātu par savu rēķinu, jo nesaprotu, kā man sarēķinājuši tādu ciparu ar it kā superizdevīgo manis izvēlēto tarifu plānu. Parunājam un tā, prasu, kāds tad tarifu plāns man būtu izdevīgāks un meitene saka, ka visizdevīgāk būtu.. nezvanīt. Nice :)

Vakar sajutos mazliet neērti, kad grāmatnīcā rindā aiz manis stāvēja meitene ap gadiem 8, rokā turot grāmatu "Krēsla" un viņas opītis ,to grāmatu apskatot, tā aizdomīgi prasa: "Vai tad tā ir bērnu grāmata?", uz ko meituks atbild, ka "nē, tā ir jauniešu", jo, protams, arī es, tāpat kā citi "jaunieši" to pavisam nesen esmu lasījusi. Un nav pat svarīgi, ka galīgi nepavilkos, bet tajā brīdī sagribējās nopirkt kaut ko ļoti nopietnu un "pieaugušajiem" :) 

Montēju interviju ar dažiem 9-klasniekiem, domāju par to, ko un kā viņi stāsta un baigi pavilkos uz tām sajūtām... Cik tas toreiz bija skaisti! Pieķēru sevi pie domas, ka baigi gribētos aiziet uz kādu izlaidumu - i sapucēties būtu iemesls, i prieks ieelpot vīstošu meiju smaržu :) Nez', vai tas tikai tāds lauku/mikrorajonu skolu rotāšanas paņēmiens? Lai nu kā, diez vai kāds mani šogad vēl uzaicinās. Alternatīva būtu paballēties kādās kāzās šovasar - arī gribējās, bet neviens no tuvo draugu loka neprecās, sliņķi tādi.

Es vairs nerakstu, jo man viss ir labi un līdz ar to neesmu pārāk interesanta.

Pēdējā laikā mantinieka gaidīšanas sakarā nākas saskarties ar dažādām valsts iestādēm, ar kurām man nav darīšana bijusi gadiem. Tāpēc uzrakstīšu jums vienu garlaicīgo. Vai nu man ar nerviem vairs nav labi (could be) vai kā, bet visa tā sistēma liekas tik sasodīti nejēdzīga, ka uzsit pamatīgas dusmas. 

Piemēram, ģimenes ārstu institūcija. Man ir bijis ģimenes ārsts līdz 18 gadiem. Pēc tam, tā kā bieži vajadzība pēc tāda nav bijusi, tad, izmantojot veselības apdrošināšanas polisi, esmu ik pa laikam piestaigājusi pie dažādiem random ārstiem ARSā. Savukārt mana "spīdošā" ideja par to, ka bērnam varētu dabūt ģimenes ārstu, kas pienākas bez maksas, atdūrās pre to, ka reāli ir tikai viens (!!!) ārsts, kurš man nedrīkstot atteikt pieņemt manu bērnu. Es laikam par daudz biju sadomājusies, bet man kaut kā liekas, ka tā vienkārši ņemt pirmo (un šajā gadījumā vienīgo iespējamo) ārstu, ir kā minimums stulbi, jo ja tev konkrētais speciālists neraisa uzticību, tad kā tu viņam mierīgu sirdi vari uzticēt savu vai sava bērna veselību. Tā kā laiks man ir un nervi mazliet vēl arī, tad laikam vēl mēģināšu, ja tas būs iespējams, to savu vienīgo pienākošos dakteri satikt vēl pirms pirmās vizītes. Bet pricipā laikam velk uz to, ka vajag vienkārši nospļauties uz to visu un morāli noskaņoties regurāli nolikt 25-50 LVL par ārsta vizīti privātā medicīnas iestādē (jo, ja kaut kas nav mainījies, tad bērniem līdz gada vecumam veselības apdrošināšanas polisi laikam taču iegādāties nevar).

Es tiešām nekad neesmu baigi īdējusi par to, cik šajā valstī viss ir nejēdzīgi un slikti. Bet tas laikam tāpēc, ka līdz šim vienkārši vēsā mierā maksāju nodokļus un ne uz ko, kas man no valsts pienāktos, nepretendēju. 

Viss. Esmu runājusi. 

Tikko gandrīz tiku pie sirdsklauvēm, jo eksplodēja no ledusskapja izņemtais "Kāruma" jogurts ar aprikozēm. Nu, bija drusku uzpūties, bet derīguma termiņš 1.06., attiecīgi - domāju, ka varētu nomēģināt... Troksnis gan bija kapitāls un pati - maziem jogurta pilieniņiem noklāta :) Joka pēc piezvanīju uz bezmaksas tālruni atsauksmēm un tagad viņi braukšot pie manis pēc tā jogurta pakaļ.

Laikam jau šis nav nekāds jaunums #1 un drusku advancētāki krogu mīļi to jau kādu laiku zina, bet enīvej - gribējās padalīties ar saviem gastronomiskajiem priekiem par to, kā manu 6dienas pēcpusdienu jauki izkrāsoja Baznīcas 37 esošā "Muklāja" apmeklējums. Izrādās, pagūglējot var atrast vairākas slavinošas atsauksmes (es biju lasījusi tikai Dumberes aprakstu pirms pāris mēnešiem "Santā") un varu teikt, ka, mauprāt, tās ir visai pamatotas. Katrā ziņā, mūsu izvēle - spinātu salāti ar kazas sieru, glazētiem bumbieriem & ciedru riekstiem*, gulaša zupa un pildīta karpa, ko vainagojām ar siera kūku - bija izpildīta ekselenti. Vēl tur dod normandiešu sidru, kam mūsu cukurūdeņi nav cienīgi čības pasniegt. Un tas tiešām ir feini - ka pats saimnieks stāv pret stenderi atspiedies un komentē jau tā izsmeļošo oficianta izklāstu par šodien ēdienkartē (no bāra sienas nocelta tāfele) pieejamo.

* kas priecē vēl vairāk - rieksti nebija žēloti! Un šajā sakarā - fui Teātra bāra restorānam, kur nesen noturējām nelielas ģimenes svinības - salātos, kuri tika pasūtīti ciedru riekstu dēļ, neatradās neviena paša...

Es par to pašu, par ko Agnese nesen rakstīja.

Vārds "krīze", protams, visiem jau ir apriebies, bet man patiešām liekas, ka uzņēmumiem, lai šajā laikā izdzīvotu, viena no ļoti svarīgām lietām ir labs serviss. Jo patērētājs kļūst aizvien izvēlīgāks. Un apbrīnojami ir tas, ka daudziem uzņēmumiem tas vēl nav pielecis.

Es, piemēram, jau nedēļu mēģinu nopirkt vienu konkrētu auto. Varētu domāt, kāda gan ar to varētu būt problēma, ja mašīnas pārdod pa labi, pa kreisi un pa aizvien labākām cenām. Banka līzingu apstiprinājusi, bet auto pārdevējs-starpnieku sia un īpašnieks nu nekādi nevar sakārtot papīrus. Un man jāzvana viņiem 3x dienā un jāuzbāžas ar savu vēlmi to auto patiešām iegādāties un pašlaik ir sajūta, ka vienīgā šajā darījumā ieinteresētā puse esmu es. Ja man būtu pārliecība, ka kaut kur vienkārši varētu atrast līdzvērtīgu mašīnu un bez čakarēšanās ar papīriem, es jau sen viņus būtu pasūtījusi.

Pirms kāda laika Rimi man bija gadījums, kad pārdevēja uz manu lūgumu nogriezt 2/3 no konkrēta gaļas gabala, augstprātīgi man atcirta: "Es nezinu, cik tas ir divas trešdaļas" (acīmredzami dusmīga, ka es negribu ņemt visu gabalu, kas jau tā ir neliels). Kad pajautāju, vai viņa zina, cik ir viena trešdaļa, atbildēja apstiprinoši, tā ka palūdzu viņai nogriezt 1/3, to paturēt sev un otru gabalu atdot man. Labi, es saprotu, ka tādiem grandiem kā Rimi droši vien ir pilnīgi pie kājas daži neapmierināti klienti, bet vai tad nav tā, ka darbu tagad daudziem vajag pat ļoti, līdz ar to neapmierinātās kucītes varētu nomainīt pret kādām citām, laipnākām.

Bet ir jau arī pozitīvi piemēri, bet par tiem citreiz, kad beigšu vārīties dusmās par epopeju ar mašīnas iegādi.